Šefpavārs Māris Jansons: Vienmēr centos darīt vairāk, nekā no manis prasīja

«Katru gadu pirms lieliem svētkiem man jautā – ko lai ēd?» smaida Māris Jansons. «Kad aizbraucu pie jauniem draugiem, viņi parasti satraucas, ko es teikšu par ēdienu. Kas tev vislabāk garšo, kāda ir tava mīļākā recepte – šos jautājumus man uzdod visbiežāk. Un es varu atbildēt vien to, ka man garšo svaigs, tikko gatavots ēdiens. Nekas nevar būt labāks par nupat ceptu olu, nevis pirms pusstundas uzceptu. Tikko gatavots ēdiens, manuprāt, ir visgaršīgākais.

Ainars Virga teica – es nekad neesmu ēdis bukstiņputru. Tiešām?! Pagatavoju, un tas man bija lielāks pagodinājums nekā gatavot Eltonam Džonam, ko arī esmu darījis.  

Man arī bieži jautā – kā top jaunas receptes? Diezgan daudzi jaunie ēdieni viennozīmīgi balstīti bērnības garšās. Un tad ir jautājums, kur tu esi audzis – Spānijā, Skandināvijā, Latvijā… Bērnības garša ir kas tāds, ko nevari izdzēst no atmiņas, tāpat kā pirmos piedzīvojumus, tiem vienkārši ir jābūt. Ir tik forši, ka var tajos pakavēties, ka ir tā nostalģiskā lādīte, kuru atverot var atcerēties bērnību. To es ļoti izjūtu, filmējoties televīzijas raidījumā Šefu gaidījāt?, kad tik daudzi dalībnieki atceras bērnības ēdienus. Piedalīties raidījumā piekritu apzināti – lai cilvēkiem atsvaidzinātu savu vārdu, jo latviešiem jau ir tā: kas no acīm prom, no sirds laukā. Tā ir šefpavāra dzīves sastāvdaļa – visu laiku sevi jātur uzmanības lokā.»

* * *
«Es esmu dzimis 1980. gadā. Dzīvojām Cēsīs, taču ne centrā, bet pie otrā ūdenstorņa Eduarda Veidenbauma ielā. Kādus trīs kilometrus līdz 1. vidusskolai, kur mācījos, un mēs gājām kājām. Gadījās – pa ceļam atcerējāmies, ka somas nav. Bijām trijotne, un viens no draugiem regulāri cēlās pašā pēdējā brīdī. Es joprojām atceros skatu, kad esam pie dzīvokļa durvīm, tās atveras, viņš stāv apakšbiksēs un uzreiz aizcērt durvis. Pēc tam pusceļā viņš centās mūs panākt, skrēja un sauca – pagaidiet, pagaidiet mani! (Smejas.) 

Man ir divus gadus vecāka māsa Indra. Jau no četru gadu vecuma ar viņu dziedājām kristībās un kāzās tepat Cēsīs, braucām uz Ko tu proti? konkursiem Rīgā. Dziedāšanā mūs ievilka mamma, viņa pati un mammas mamma arī dziedāja. Indru aizsūtīja uz mūzikas skolu mācīties klavieres. Labi, ka mani nesūtīja, jo es tur neko nebūtu iemācījies, nevienu noti! Viss tur būtu bijis slikti, tikai mocības. Man ir uzmanības deficīta sindroms. Padomju laikā par to nerunāja un neņēma vērā, bet tas ir daudziem cilvēkiem. Ne jau tikai bērniem, arī pieaugušajiem, jo izaugot jau tas neizzūd. Tikai pieaugušie iemācās sindromu apspēlēt, vairs nerausta meitenes aiz bizēm. Bez tādiem cilvēkiem daudz kā nebūtu – ne mūzikas, ne teātru, ne gleznu.» 

* * *
«Mūsu mājās ēst gatavoja tētis. Viņš laikam uzskatīja, ka mamma to nemāk, un viņa arī neprata. (Smejas.) Ir sievietes, kas taisa ēst, un ir sievietes, kas gatavo. (Šo salīdzinājumu es tikko izdomāju!) Kāda ir atšķirība? Es domāju, ka tehniskajā izpildījumā. Ēdienu taisi tad, kad uzcep oliņu, uzgriez tomātiņu, avokado, bet gatavo, kad šmorē gaļu, sautē jēra kāju, gatavo plovu. Man liekas, ka mamma ēdienu taisīja, bet tētis gatavoja. Domāju, ka viņam ēdiens bija arī prieciņš, jo tolaik jau nekādas dižās izklaides nebija, vien televizors.