Rīdziniece, kura aizmuka uz Latgali un kļuva par kartogrāfi. Andras Zubko-Melnes stāsts

Ar kartēm nav rutīnas

«Jau vairāk nekā 25 gadus mans darba mūžs ir saistīts ar kartogrāfiju, un esmu pateicīga, ka dzīve tajā iesvieda. Mans pirmais darbs tūlīt pēc vidusskolas bija kolhoza meža tehniķis, kur strādāju ar meža kartēm. Kad veidoja zemes komisijas, kļuvu par pagasta zemes ierīkotāju. Tad sākās pašvaldības pilotprojekts par Latgalē pirmo teritorijas plānojumu – sāku mācīties zīmēt kartes. Vēlāk mani uzaicināja darbā uz Valsts zemes dienesta Kartogrāfijas nodaļu. 

Man ir ārkārtīgi interesanta profesija – nav rutīnas, katra karte ir citāda.

Ja kādreiz karte bija bilde, tagad tā ir datu bāze – kartogrāfs strādā digitālajā vidē. Tomēr, digitāli uzzīmējot karti, teritoriju apsekojam arī dabā. Kartes tiek aktualizētas cikliski, un katram mērogam ir savs cikls, cik bieži tas jādara. Nekas nestāv uz vietas – būvē ceļus, cērt un stāda mežus, pamestās viensētas lielie lauksaimnieki nolīdzina līdz ar zemi, šur tur pazūd apdzīvotas vietas