«Otrreiz nespētu izšķirties no puiša un mainīt savu dzīvi.» Klostermāsa Diāna Cērmane

Man bija liels satricinājums, uzzinot, ka 12. daļā, kur skan viegla, līksma mūzika, dziedam par mātes ciešanām, kad mirušo dēlu noņem no krusta.

Profesija – klostermāsa

Ar Betānijas dominikāņu klostermāsu Diānu Cērmani tiekos Rīgas Svētā Jāzepa klosterī Pārdaugavā. Uz sarunas telpu mani pavada klostera priekšniece Hanna. Pa logu vēroju iekopto klosterdārzu, kas veldzējas rāmajās rudens lietavās, aplūkoju askētisko, bet gaumīgi iekārtoto vestibilu.

Pieskaros baltajiem eņģelīšiem, kas rotā dzeltenās sienas. Plašajās telpās valda klusums. Latvijā Betānijas dominikāņu ordenī kalpo tikai četras māsas, un klostera apsaimniekošana prasa daudz pūļu. Viņas nav mūķenes, kas dzīvi pavada klosterī, māsas strādā ārpus šī nama sienām, kalpojot cilvēkiem. Māsa Diāna strādā Rīgas Katoļu ģimnāzijā un vada dejas terapijas un dejas meditācijas nodarbības. «Mūķenes savu dzīvi velta Dievam, dodot nabadzības, šķīstības un paklausības solījumu, savukārt klostermāsām ir noteikta profesija un viņas kalpo cilvēkiem,» atšķirību skaidro māsa Diāna. «Viņas bieži sauc arī par profesionālām māsām, jo cilvēkiem kalpo ar savu profesiju.

Gadsimtu gaitā ir mainījusies sieviešu loma sabiedrībā, un, kad viņas brīvāk varēja paust savu gribu, pieņemt patstāvīgus lēmumus, katoļu baznīcā veidojās tā saucamās apustuliskās māsu grupas. Betānijas dominikāņu māsu kongregācija, kā svešvārdā sauc klostermāsu kopienu, plaši izplatīta Vācijā, un arī mēs klosterī sarunājamies vāciski. Katrai māsai ir sagatavošanas, apmācību laiks un mūžizglītība.