Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa: Ne tikai pārstrādāšanās, arī garlaicība izdedzina

Mēs runājamies Dzintaru Mežaparka mazajā āra kafejnīcā, kur mūs aplencis vesels spiets naidīgu lapseņu, no kurām es nervozi gaiņājos pēc katra jautājuma. Bet Marija tikai mierīgi staro.

Lasot par krievu armijas vardarbību Ukrainā, es diemžēl atceros stāstus, kur kāds varmāka tā izturējies arī Latvijā, ārpus kara apstākļiem.

– Tev tagad tāds īpašs laiks – iznākusi grāmata un piedzimis dēls. 
– Beidzamie divi gadi bijuši krāšņi. Savu doktora disertāciju aizstāvēju, būdama stāvoklī, un arī grāmatai mans dēls savā ziņā ir līdzautors. Tie visi manā dzīvē bija milzīgi projekti, kāds no tiem nāca vieglāk, kāds pavisam grūti, bet iznākums ir labs, un tagad ir tāds jauks dzīves svinēšanas posms. 

– Tava grāmata ir par izdegšanu, un tas diemžēl skar daudzus. Arī es pirms gada jutos izdegusi. Taču izrādās, ka tas bija skāris arī tevi pašu. Kā tā? Ar tavām psiholoģijas zināšanām! 
– Jā, es arī biju izdegusi, un tieši to man jautāja – kā tas iespējams, tu taču kā psiholoģe visu zini!? Neatbildētie jautājumi par izdegšanu mani tā tirdīja, ka es pat nomainīju disertācijas tēmu, jo sākumā bija cita. Rakstot par izdegšanu, man bija mērķi neizdegt un izpētīt, kur bija mans klupšanas akmens.