Kārļa Bardeļa mamma Sandra: Kad uzzinājām diagnozi, domāju – dēlam ir sargeņģelis, viss būs kārtībā…

Māja, pilna atmiņu

Par Kārļa piedzīvojumiem teju astoņus gadus ilgajā ceļojumā apkārt pasaulei, izmantojot tikai savu muskuļu spēku, airējot laivu un minot velosipēdu, sasniedzot sešus Ginesa pasaules rekordus, var izlasīt internetā, noklausīties iedvesmojušus podkāstus, noskatīties nu jau divas dokumentālās filmas. Kopš Kārļa nāves pagājuši tikai trīs mēneši, un ļoti grūti uzrunāt Sandru sarunai, taču neviens cits nevarētu pastāstīt, kā Kārlis izveidojās par drosmīgu ceļotāju, un – atļaušos apgalvot – bez mammas Kārlis nebūtu tas, kuru zina visa Latvija. Pirms vairākiem gadiem žurnālā KLUBS viņš atzina: «Okeānā es sajutos vientuļš tikai vienu reizi – kad sapratu, ka jau trešo gadu neesmu klātienē Māmiņdienā apsveicis savu mammu. Tad tu sajūties emocionāli ļoti zemu. Es spēju sajust cilvēku arī neklātienē, viņam nav obligāti jābūt blakus. Varu sajust cilvēka tuvumu, enerģiju. Un tad brīžiem man bira baigās asaras. Varbūt ne gluži histēriski, bet es… raudāju.»

Visos viņa piedzīvojumos bijuši šķēršļi un negadījumi, bīstamas traumas un dzīvību apdraudošas situācijas, par ko mamma uzzinājusi tikai pēc tam.

Mēs tiekamies Jūrmalā, Slokā, mājās, kur Kārlis spēra gan pirmos, gan pēdējos soļus. «Kopš jūs mani uzrunājāt, daudz domāju, no kurienes Kārlim bija tāda uzņēmība.