Ģirts Ķesteris: Vienmēr esmu nožēlojis, ka neesmu spējis nodzīvot dzīvi laulībā

Uz interviju viņš ierodas ar topošās lugas eksemplāru rokās. Pirmā sarunas pusstunda mums paiet, mētājot vārdu bumbiņas, tāda kaķa un peles spēle. Sāk stāstīt, kāpēc rudens ir viņa mīļākais gadalaiks, bet neizstāsta, tā vietā tiek stāsts par autoservisu. Un kā svētdienas vakarā ilgi sēdējis auto, ko bieži mēdzot darīt. Kā nekad nevarētu dzīvot ārpus Rīgas, jo necieš nīkt sastrēgumos, sastrēgumi līdzinās korim, bet «es esmu solists». Ģirts zīmē mizanscēnas no savas dzīves, un, rūpīgi ieskatoties, to gaismēnās nedaudz atklājas arī viņš pats. 

– Šodien ir pirmdiena, citi to gaida ar šausmām, bet jums kā aktierim – brīvdiena.
– Un vieglprātīgi piekritu intervijai. Ir jau vīrieši, kuri dzīvi plāno. Pareizāk sakot, nevis viņi plāno, bet viņus ieplāno. Jūs mani ieplānojāt. Un es parakstījos. Pēc ieraduma. Ir vīrieši, kas slēpjas darbā. Neesmu izņēmums, jūtos ļoti komfortabli, ja man ir, ko darīt. Es pat grāmatas vairs negribu lasīt, gribu darīt. 

– Esat atnācis ar jaunas lugas materiālu. 
– Šis ir darba variants Vīrietim, kurš gaida, kas materializēsies nākamā gada 14. februārī. Esmu stundām ilgi pavadījis, mēģinot ierēkt pats par sevi, bet, lai to varētu uzlikt uz skatuves, visu sakārtot dramaturģiskā secībā un žanrā līdzējusi Aiva Birbele.

Bet spēja runāt par nopietnām lietām nenopietni – manuprāt, tas ir vīrišķīgi.

– Ko jūsu lugas varonis gaida? Viņam 14. februārī tātad būs sešdesmit…
– Pieradinu sevi pie domas, ka vajag sajusties pusgadu vecākam, nekā šobrīd esmu. Šis ir ceļojums – vīrietis novecošanā. Esības, realizācijas jautājumi. Arī nepieciešamība pēc ģimenes, bet sevis realizācija vienmēr dominē – tas ir arhetipiski. Ne man jums tas jāstāsta, varat novērot jebkuram vīrietim, lai cik veikli viņš to nomaskē, – viņš tik ļoti pārņemts ar sevi un to dzīves sadaļu, ko sauc par darbu, ka attiecībām ir pakārtota nozīme. 
Un te jums noteikti būs jautājums: kā tad ir jums, Ģirt?