Evelīna Strazdiņa: Dzemdībās gūtās traumas sievietes pēc tam laiza bezgalīgi ilgi 1

Esmu ar ātru ierosi. Ātri varu iekrist emocijās. Un tās jau nav tikai pozitīvas emocijas. Tās ir arī bailes, dusmas.

AIVA: Norunājām tikties Pārdaugavas Valdorfa pamatskolā. Kāpēc mūsu sarunai izvēlējies tieši šo vietu?

EVELĪNA: Ja paplašinām telpu, kurā dzīvojam un ko uzskatām par savu, tad varu teikt: jā, savā ziņā arī šīs ir manas mājas. Pirms septiņiem gadiem mēs, tāda septiņu vecāku kompānija, kam bērni kopā gāja dārziņā, nolēmām – vēlamies saviem bērniem izveidot Valdorfa skolu. Nodibinājām biedrību un sākām šo ideju attīstīt. Nu jau vairākus gadus mūsu skola ir akreditēta. Te mācās vairāk nekā piecdesmit bērnu, ir sešas klases, un nākamgad vērsim vaļā septīto. Tāds kārtīgs darbs pa šo laiku padarīts, augam un plešamies tieši tā, kā par to sapņojām. Esam radījuši mazu brīnišķīgu vienību, kur klases ir nelielas – tāda optimāla vide, kur bērniem viegli veidot attiecības un skolotāji var strādāt tā, lai sasniegtu katru bērnu klasē. Bērni tiešām iet uz skolu ar prieku. Mans lielais mazais bērns Meredita, kurai nupat palika 11 gadu, mācās ceturtajā klasē. Stīna nākamgad būs pirmklasniece. Mazajai Ulliņai vēl tikai pusotra gada, kas nozīmē – mums, vecākiem, skola ir jānotur (smejas). 

Taviem bērniem tagad ir tāda skola, kādā vēlējies, lai viņi mācītos?

Mēs, vecāki, patiesībā spējam pacelt pat nepaceļamas lietas. Un tas vecākus padara par īpašiem cilvēkiem. Mēs esam gatavi stāties pretim tīģeriem un uzvelt akmeni kalnā, lai cik tas smags būtu. Gandarījums par paveikto ir milzīgs, bet arī darbošanās milzīga.