Elīna Didrihsone: Biju domājusi, ka tas būs saldais ēdiens. Izrādījās – vissmagākais brīdis

Man bija svarīgi jaunības gadus baudīt ar skaistu ķermeni. Vienmēr esmu gribējusi krūtis – manējās ir supermaziņas. Pilnīga nullīte!

«Skuķis no Dobeles», strauji nobriedis, agri sācis pelnīt Rīgā, bez speciālas izglītības, tik jaunos gados sevi pilnībā nodrošina. Turklāt uz iedvesmas spārniem aizrauj līdzi vai katru vienaudzi. Tas kaut ko nozīmē. «Papētīsim tevi!» es viņai teicu. «Tavi jautājumi ir ziņkārīgi,» viņa atbildēja, nedaudz sabozusies. Protams. Jo negribu kārtējo komplimentu pārsaldināto sarunu, kādu ar Elīnu ir pilns internets. Gribu atšifrēt, ko īsti saklausu starp rindām. Jūtams, ka popularitāte, kas apvij Elīnu, viņu pašu gan izbrīna, gan sajūsmina.

Kopš jūlija vidus Elīnas dzīve ir mainījusies – pasaulē nācis dēliņš Džeisons. Mūsu saruna norit tikai nedēļu pēc skaistā notikuma, un Elīna pārsteidz ar straujo atjaunošanos – viņa jau atkal ir darbīgā ierindā. Mazulis, protams, ir tepat līdzās, iemidzis otrajā miedziņā… Elīna viņu baro ar krūti.

– Ir noticis manas dzīves lielākais notikums. Iekšējais stāvoklis – labāk nevar būt. Nekādas pēcdzemdību depresijas. Tāpēc mans lielākais prieks ir strādāt. Ja nākamajā dienā pēc dzemdību mokām varu atkal rukāt, jauda vairojas, un esmu reāli laimīga. Vēl jau tikai redzēsim, kā jaunā dzīve mūs abus ar vīru mainīs. Tagad ir jāmācās krasāk nošķirt darbu no ģimenes – mazais visu uzsūc, tāpēc gribas, lai paņem vislabāko. 

Teikšu godīgi – mātes instinkts līdz galam vēl nav atvēries.