Agrita Staško: Kad mācījos par evaņģēlisti, mani nolika pie vietas, ka es nekas nebūšu

Augustā būs apaļi 20 gadi, kopš Agrita kalpo savā draudzē. Viņai ir 72 gadi, trīs augstākās un daudzas citas izglītības, ļoti silta sirds un liela misijas apziņa. Usmas Svētā Pētera draudzi viņa ir burtiski izauklējusi – kopš tā brīža, kad tās baznīcas vietā vēl bija kailas sienas un caurs jumts. Pirms trim gadiem Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca Agritu nolēma sūtīt pensijā un vairs neļāva viņai kalpot, taču draudze, aicinot palīgā televīziju, izcīnīja atļauju savai Agritai palikt. Taču – ar noteikumiem. Agrita ir viena no varonēm režisores Kristīnes Briedes dokumentālajā filmā «Svārstības» – par to, kā baznīcā noteikumus diktē vīriešu pasaule. 

Sākumā, kad mani aicināja filmēties, zinot savas baznīcas nostāju, teicu, ka negribu.

– Cik bieži gadās, ka kāds jūs nosauc par mācītāju?
– Bieži! Un, kad ikdienā man cilvēki apkārt saka: «Bet tu esi mūsu mācītāja!» – es arī tam nepretojos. Evaņģēlistu mācībās mums jau uzreiz teica, ka mēs nekad nekas nebūsim, ka, vadot dievkalpojumu, nedrīkstam pat kancelē kāpt un nedrīkstam daudz ko citu. Tomēr vienmēr atceros, ko mums reiz sacīja mācītājs Juris Rubenis: «Ja jūs esat te ielikti un aicināti, tad nemāžojieties!» Ja tu izej draudzes priekšā, šiem cilvēkiem nav svarīgi, kas tu esi, bet svarīgi, ko tu dari. Ja vadi dievkalpojumu, tad vadi to, kā pienākas! Dari to, kas tev ir uzticēts.