«Mana eksistences forma kopš bērnības – cīņa.» Lauris Dzelzītis par panikas lēkmēm, vientulību un atgriešanos teātrī
Vēl nemaz ne tik sen viņš ar skaļu troksni aizgāja no Dailes teātra. Nu ir atgriezies. Aktieris Lauris Dzelzītis. Un teātrī top viņa monoizrāde par paša dzīvi. Kā Lauris saka: inspired by life of Dzelzītis – Dzelzīša dzīves iedvesmota.
Ilze Vītola-Grūzīte
Foto: Matīss Markovskis
Intervijas vietu Lauris piedāvā Lielajos kapos. «Mēs tur varētu uzēst auksto zupu un runāt,» viņš saka. Uz interviju gan ierodas nevis ar auksto zupu, bet ar zemenēm no savas Alojas mājas dārza. Ir tveicīga vasaras diena. Staigājam pa kapiem, viņš rāda savu iecienītāko kapavietu TOP 10, ēdam zemenes, un viņam vēl ir arī citi plāni šim vakaram – sava pilsētas dzīvokļa mājas pagalmā pabeigt būvēt bērnu laukumiņu, būvmateriālus jau esot nopircis. «Mājas iedzīvotāju «Whatsapp» čatā visi tikai runā, bet es nevaru ciest runāšanu – ņemu un izdaru,» saka Lauris.
Psiholoģiskā noturība man ir sūdīga, bet izdzīvošanas spēja ir.
Te, Lielajos kapos, man tiešām ir savs vietu desmitnieks, tās ir kā mākslas darbi. Varam paieties: Ziemeļniekam galva kā no stikla, tur – tautumeita, tur tālāk – kā no laukakmeņiem sakrāmēts valnis un krusts. Tik lakoniski, super! Kā tu domā, kādi būs mūsu laiku slavenību, influenceru kapi?
Tevi gan jau guldīs kādā aktieru kalniņā.
Nē! Zini, kā es gribētu? Lai mani izkaisa gar jūras krastu, bet nekremē. (Smiekli.) Man pat ir bēru scenārijs, baigi labs. Gribi, lai izstāstu?
