Linda Leen gatava pārmaiņām: «Vienam posmam jānoslēdzas. Tālāk ir balta lapa»

Tiekamies brīdi pirms tavas triloģijas WAVES kulminācijas un noslēdzošās daļas. Ir priecīgs satraukums?

Protams! Skolā biju laba sprintere un augstlēcēja, bet par krosu smējos, ka tad pie mājām izkarināts sēru karogs, – garās distances nebija man. Arī darbs pie ierakstu un koncertu triloģijas gada garumā ir bijis kā maratons ar enerģētiski sarežģītu konstrukciju: pabeidz vienu sprintu un tūlīt jāsāk nākamais.

Veselu gadu man nav bijis nevienas brīvdienas!

Bet skrējēji zina, ka īsi pirms distances noslēguma atveras vēl viena elpa, un to šobrīd jūtu arī es.

Ierakstu process un gatavošanās paņem ļoti daudz spēka un līdzekļu, bet visu izlīdzina koncerti – mana darba vismīļākā sastāvdaļa, tāpēc tos ļoti gaidu. Pilnīgi skudriņas pārskrien, domājot par saslēgšanās brīdi ar skatītājiem! Parasti pirmās trīs dziesmas paiet, kamēr sazemējamies un skatītāji sadzīvojas ar gaisotni, kurā esam satikušies, bet tad pienāk brīdis, kad iekāpjam vienā laivā un tālāk braucam kopā – esam saslēgušies. Ir dievišķa, ar neko citu nesalīdzināma svētlaime šo brīdi piedzīvot.

Kā var zināt, ka koncerts ir izdevies?

Godīgi sakot, tādā vīzē vairs procesus nevērtēju. Tāpat kā mīlestība, arī mūzika ir parādība pati par sevi. Esmu instruments, caur kuru tā atnāk, bet dzīvo savu dzīvi. Zinu, ka ne vienmēr mana personīgā, subjektīvā sajūta atbilst tam, kā jūtas klausītāji, – realitāte viņos var būt pilnīgi atšķirīga nekā manī. Kādam klausītājam šī, iespējams, ir ļoti nelāga diena – lai saslēgtos ar notiekošo, viņam gribas rimtāku tempu. Tikmēr citam šī ir vislabākā diena un prieks ir tik liels, ka gribas lielāku dinamiku. Tāpēc arī sajūtas var būt tik atšķirīgas.

Kādreiz ir šķitis, ka publika tevi nesaprot?