«Gars pēc desmit episkiem kopdzīves gadiem aizsauc manu vīru…» Unas Gulbes-Kārkliņas smeldzīgās atziņas

Ir sievietes, kurām pārejas vecums pielavās skaudri kā stings sasalums zelta rudenī, bet citām tas nāk klusiņām, teju uz pirkstgaliem, pieklauvē itin kā slepus. Tomēr tikai daudzbērnu mammām – nu tām, kurām patiesi ir daudz bērnu, vismaz pieci un vairāk, – tas mēdz iestāties kā dziļš atvieglojums. 

Tagad man gluži kā sengrieķu Elektrai piestāv sēras. Tās negribu ne atlikt, ne noliegt, tās jāizsāp.

Kad izjūti karstuma viļņus vibrējam cauri visam ķermenim, savā ziņā tos var salīdzināt ar dzemdību viļņiem jeb kontrakcijām, tikai tagad tie skaidri pasaka – viss, laiks ir aiztecējis. TAS ir beidzies, un nekad, nekad vairs nebūs jādzemdē. Nekad vairs nebūs tā, kas bijis veselu divu desmitu gadu garumā, – piena piebriedušās krūtis, nebeidzamās negulētās naktis un trauslais miegs, lai dzirdētu mazuļa vajadzības un celtos, ietu, atsauktos, kalpotu, aizliegtu sevi, lai iegūtu dziļu jēgu savai laulības dzīvei, lai rūpētos par māju, bērniem, vīru, suņiem, kaķiem, par itin visiem, mēģinot izbalansēt dzīvi teju kā alfa sieviete.