Rīga +21°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mēs nekad neaizstāsim Pitu, bet darām visu tā, kā viņš būtu gribējis,» saka mūziķa atraitne Anna Andersone, grupas The Swamp Shakers dalībniece.
Smaga cīņa, mierpilna aiziešana
2016. gada janvārī latviešu Elviss Preslijs devās mūžībā. Pits Andersons zaudēja smagā cīņā ar liposarkomas vēzi.
«Pēc jubilejas martā Pita veselības stāvoklis pasliktinājās. Bija jābrauc uzstāties uz Lietuvu, taču viņam nesen bija veikta operācija. Tā bija pirmā reize, kad mēs uz skatuves spēlējām trijatā – bez Pita. Pēc tam maijā atkal četratā spēlējām Vācijā. Īsti labi Pits nejutās, bet negribēja pievilt fanus,» stāsta Anna. Uz skatuves viņš nekāpa tikai pēdējos sešus savas dzīves mēnešus.
«Diezgan ilgi laiku vilcināja Rineker Protonterapijas centrs, kur bija nemitīgi jāsūta dažādu analīžu rezultāti. Tomēr terapiju veica. Pēdējās divas nedēļas 2016. gada janvārī viņam bija vissmagākās. Pits zināja, ka aizies… Jau novembrī Jaunķemeru sanatorijas ārsti sacīja, ka rehabilitācijas potenciāls ir zems, un tam man negribējās ticēt. Taču viņiem bija taisnība.
Mēs meklējām modernas ārstēšanas iespējas, Pits lietoja gan homeopātiskos līdzekļus, gan jaunās paaudzes ķīmijterapijas zāles. Kad pēc Jaunķemeru sanatorijas viņu aizvedu mājās, biju viņu dabūjusi uz kājām. Es viņu turēju pie dzīvības.
Bija grūti, bet abi pat izbraukājām mūsu iemīļotās vietas, paēdām iecienītākajā kafejnīcā… Pits aizgāja ļoti gaiši. Aizmiegot…»
Turpina dzīvot Pita mūzikā
Annas sirdslieta joprojām ir mūzika. Reiz, neilgi pēc Pita aiziešanas, Anna kādā koncertā atzinās – būdama uz skatuves, aizmirst sirdssāpes, un sejā atplaukst smaids. Tā ir joprojām. «Īpašas piemiņas vietas Latvijā Pitam nav, taču viņu atceras visu laiku – esot mūzikā. Grupā iekļuvu, pateicoties Pitam. Bijām kādā rockabilly festivālā, un man ļoti iepatikās šis stils. Tolaik Pita grupā nebija kontrabasista, un viņš meklēja tādu, kas spēlē slap tehnikā. Nolēmu, ka pati to iemācīšos. Pits sākumā uz to raudzījās ar skepsi, bet es ar DVD palīdzību mācījos, un nu jau desmit gadu esmu uz skatuves,» viņa stāsta. «Pitam bija vārds un zināšanas, un pēc viņa nāves mēs palikām trijatā – es, Kārlis Paukšte, kurš spēlē bungas un dzied, un Mārcis Liepiņš, kurš spēlē ģitāru. Mums bija sevi jāpierāda no jauna,» atzīst viņa.
«Patiesībā Pits jau gadu pirms savas aiziešanas mūs sāka gatavot tam, ka būs jāspēlē trijatā. Puiši grupā ieguldījuši milzu darbu, lai mēs varētu saglabāt labu līmeni un spēlētu tā, lai turpinātu Pita ieceres,» saka Anna. «Mēs esam komanda. Es joprojām spēlēju kontrabasu un dziedu, kā arī kārtoju visu, kas saistīts ar koncertu plānošanu. Grupas vadību uzņēmies Kārlis, kuram tas labi sanāk. Tā kā Pitam bija dziļas zināšanas par rokenrola, blūza, džeza, svinga vēsturi, arī Kārlis tajā visā ļoti iedziļinās. Dziedošais bundzinieks – tā nav bieža parādība,» palepojas viņa.
Arī Mārcim bija jāpieņem liels izaicinājums. Viņš spēlēja soloģitāru, bet Pits – ritma ģitāru, un abi kopā radīja smalkus muzikālus zīmējumus. «Mārcim vajadzēja iemācīties spēlēt tā, lai pildītu abas funkcijas un radītu pilnīgumu. Viņš perfekti ar šo uzdevumu tiek galā, turklāt turpina radīt muzikāli un tehniski neparastas partijas soloģitārai. Ārzemju festivālos slaveni un pieredzējuši ģitāristi pauž cieņu un apbrīnu. Turklāt Mārcis ir sācis dziedāt. Puiši ir ļoti talantīgi, taču mēs nemēģinām un nevaram aizstāt Pitu. Pamatā saglabājam viņa radīto rockabilly stilu, bet pasniedzam to nedaudz citādi – ar ritma un blūza elementiem. Esam radījuši savu rokrakstu, pēc kura mūs atpazīst starptautiskos festivālos.»
Pēdējā griba sapņu salā
Pita pēdējā griba bija, lai viņa pelni tiktu apbedīti viņa iemīļotajā vietā uz pasaules – okeānā pie Havaju salām. «Lai cik slikti viņam nebūtu, Pits vēl jokoja: «Ja man neizdevās padzīvot Havaju salās, lūdzu, vismaz izkaisi manus pelnus virs okeāna!» Viņš teica: «Davai, nebraukšu uz slimnīcu, braucam uz Havaju salām!» Tagad domāju – varbūt vajadzēja… Reiz tur jau bijām, un Pits teica, ka gribētu tur dzīvot,» stāsta Anna.
Kad urna ar pelniem tika saņemta, kādus divus mēnešus bija jākārto dažādas formalitātes, lai to varētu ievest ASV teritorijā. «Pati uz Havaju salām nebraucu. Tobrīd nebija pietiekami labi finansiālie apstākļi. Uzticēju to mūsu kopējam draugam, kurš bija ieplānojis turp doties jūnijā. Urnu aizveda uz Havaju salām, kur ir īpašs pakalpojumu serviss Hawaii Ash Scattering, kas organizē svinīgu pelnu izkaisīšanu okeānā. Tā bijusi skaista ceremonija – pelnus iebēra no lapām un puķēm veidotā traukā un, skanot Pita iemīļotajām havajiešu melodijām, ieveda okeānā, un izkaisīja.»
Gribēja, lai sieva ir laimīga
Annai un Pitam bērnu nebija, bet bija divi kaķi. «Viens neilgi pēc Pita aiziešanas ieleca kaimiņu mašīnā un aizbrauca uz Pārdaugavu. Meklēju trīs mēnešus, bet neatradu. Varbūt Pits viņu paņēma sev līdzi? Tas bija Marlons, kuru Pits bija nosaucis par godu aktierim Marlonam Brando. Otra ir kaķene Muza, un viņai tagad ir jauns draugs. Šķiet, kaķi bija pirmie, kas saprata: viņu saimniekam nav labi. Viņi gulēja Pitam blakus. Pēc pēdējās operācijas kaķi bija klāt, bet blakus vairs negulēja. Iespējams, saprata, ka nevar vairs palīdzēt…» saka Anna.
Vaicāta, vai Annai pēc Pita nāves ir izdevies satikt kādu, kurš varētu kļūt par viņas dzīvesdraugu, viņa saka: «Manu ikdienu tagad aizņem darbs, joga un mēģinājumi ar grupu. Pat īsti nav laika domāt par jaunām attiecībām. Taču Pits ļoti gribēja, lai esmu laimīga.»
* Intervija ar Annu Andersoni publicēta žurnāla Privātā Dzīve 2019. gada 11. numurā.
