Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kārpas ir labdabīgi ādas veidojumi, un to ierosinātājs ir cilvēka papilomas vīruss (CPV). Šim vīrusam ir ap 200 apakštipu, no deviņiem augsta riska vīrusa apakštipiem mūs pasargā vakcīna, taču parasto kārpu to skaitā nav. Kārpas izraisa daži no CPV zema riska apakštipiem, un atkarībā no tā, kurš no tiem ir ierosinātājs, atšķiras arī kārpu izskats un atrašanās vieta.
Parastās kārpas ir piepacelti, pacieti veidojumi ādas krāsā, nereti uz tām ir saskatāmi arī melni punktiņi. Parasti ir nelielas, atrodas uz ādas pa vienai, bet var būt arī nelielās grupās, un tad tās izskatās lielākas. Visbiežāk parastās kārpas ir uz rokām – pirkstiem vai plaukstu ārējām virsmām, var būt arī uz elkoņiem, ceļgaliem, uz sejas.
Parastās kārpas, kas izmetas uz plaukstu iekšējām virsmām, uz pēdu zoles virsmas vai uz citām vietām, uz kurām ikdienā ir spiediens no ārienes, izaug plakanas, tādas kā iespiestas uz iekšu. Šādas kārpas sauc par plantārajām kārpām. Ja plantārā kārpa atrodas uz pēdas, ejot tā var sāpēt. Ir arī tā sauktās plakanās kārpas – tās ir neuzkrītošas, viegli, viegli piepaceltas. Parasti atrodas uz sejas, plaukstu ārējām virsmām un apakšstilbiem. Ir arī diegveida kārpas, kas tiešām izskatās kā diedziņi un parasti ir uz sejas.
Bērniem vistipiskākās ir parastās kārpas, plantārās kārpas, mēdz uzmesties arī plakanās kārpas. Atsevišķa grupa ir dzimumorgānu kārpas. Tās var atrasties gan uz iekšējiem, gan ārējiem dzimumorgāniem, arī uz ādas apkārt dzimumorgāniem, anālajā rajonā. Izskata ziņā tās ir nedaudz mīkstākas, izmēros – gan mazas, gan ļoti lielas. Šīs kārpas bērniem ir samērā reti, jo galvenokārt izplatās seksuāli transmisīvā ceļā, taču bērns ar tām var inficēties arī ar priekšmetiem.
Kā var inficēties?
Cilvēka papilomas vīruss ir ļoti izplatīts, līdz ar to reizi dzīvē kārpa ir bijusi gandrīz ikvienam.
Kārpas izplatās tieša kontakta ceļā, ja aiztiek cita cilvēka kārpas, kā arī ar priekšmetiem, piemēram, uzvelkot cita deju vai baseina čībiņas.
Dažādu fizisko aktivitāšu laikā kārpu var satraumēt, to nejauši aizķerot vai aizplēšot, tad vīruss var nonākt, piemēram, uz paklājiņa, un nākamais var inficēties no šī paklāja.
«Vīruss rada bojājumus tieši epidermā – ādas virsējās šūnās. Vietā, kur tas ir iekļuvis, viņš arī dzīvo un neizplatās tālāk pa visu organismu. Taču, saskaroties ar vīrusu, ne vienmēr notiek inficēšanās. Ja bērnam, pie kura nonāk vīruss, ir vesela āda, uz ādas nav mikrotraumu, viņš var arī neinficēties. Ja ievēro personīgo higiēnu, regulāri mazgā rokas, tad ar ūdeni vīrusu nomazgā nost no ādas.
Lai vīruss ādā iedzīvotos, ir vajadzīga kāda mikrobrūcīte.
Piemēram, bērniem, kam ir atopiskais dermatīts, sausa āda vai citas hroniskas ādas slimības, ir šādas mikrotraumas, līdz ar to risks inficēties ar kārpām ir lielāks,» skaidro dermatoloģe Agnese Portnaja.
Kārpu ir daudz vai parādās tikai dažas – tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. «Viens no tiem ir vīrusa slodze – cik daudz vīrusa ticis uz ādas. Tālāk, sastopoties ar vīrusu, sāk strādāt mūsu dabīgā imunitāte. Arī no tās ir atkarīgs, vai notiks inficēšanās. Kādam imunitāte konkrētajā mirklī ir gatava cīnīties, kārpu ir maz, un tās pašas ar laiku var pazust. Citam imunitāte ir vājāka, vīruss saimnieka organismā jūtas labi, tas var attīstīties, un kārpas aug lielas un daudz. Vēl viens faktors ir ādas aizsargbarjera jeb imunitāte šūnu līmenī. Ja tā ir pietiekami stipra, kārpas izplatās mazāk – ja arī vīruss ādā iekļūst, darbojas šūnas, kas neļauj vīrusam izplatīties tālāk. Protams, šajā mehānismā var būt kādi bojājumi,» uzsver dermatoloģe, norādot, ka vēl viens būtisks aspekts – kas tiek darīts ar kārpu. «Piemēram, ja bērns mēģina kārpu plēst vai sakasa, tad, ar inficētajām rokām pieskaroties sev citā vietā, vīruss tiek pārnests tālāk. Arī ejot uz baseinu vai apmeklējot ūdens atrakciju parku, veidojas apstākļi, kas palīdz vīrusam izplatīties, – āda ir izmirkusi, un tajā vīrusam ir gan vieglāk iekļūt, gan izplatīties tālāk.
Ja nav šādu papildu apstākļu, kas provocē kārpu izplatīšanos, un tās ir krietni savairojušās, tad gan var aizdomāties par imūnās sistēmas traucējumiem.
Jākonsultējas ar imunologu, un visdrīzāk līdz ar kārpām mazajam būs arī citas slimības.»
Kā atbrīvoties no kārpām?
Dermatoloģe Agnese Portnaja stāsta, ka gan zinātniskās literatūras dati, gan pieredze liecina, ka kārpas mēdz pazust arī pašas no sevis. «Cilvēki reizēm izmēģina arī dažādas tautas metodes, piemēram, sarkana diedziņa apsiešanu, sīpola sulas smērēšanu u. c., taču no medicīniskā viedokļa tam nav nekādas iedarbības – tas nozīmē vien to, ka imūnā sistēma pati ir tikusi galā ar kārpu.
Vienīgā metode, kas no tautas līdzekļiem patiešām var palīdzēt, ir struteņu sula vai ekstrakts.
Tajā ir vielas, kas piededzina sīkos asinsvadus, caur kuriem kārpa tiek barota un pamazām iznīkst. Taču, lai sasniegtu rezultātu, tā uz kārpas jāliek bieži un intensīvi,» skaidro dermatoloģe.
Kārpa pati var pazust pēc vairākiem mēnešiem vai pat vairākiem gadiem, taču jāņem vērā, ka bērns, kam ir kārpas, ir infekciozs un var inficēt arī citus. «Ja ar šo vīrusu sastopas vesels bērns, tam var nebūt nopietnu seku, bet, ja vīruss tiek bērnam, kam ir atopiskais dermatīts vai kāda imūnās sistēmas slimība, tas var radīt lielas problēmas. Tādēļ labāk no kārpām laikus atbrīvoties.»
Kārpu ārstēšanā bērniem visbiežāk izmanto medikamentozo pieeju – dažādus līdzekļus, ar kuru palīdzību tiek nolobītas inficētās epidermas šūnas.
Kārpas var palīdzēt noņemt ne tikai dermatologs, bet arī ģimenes ārsta medmāsa, podologs, kosmētiķis vai kosmetologs, kas ir ārstniecības persona.
«Līdzekļi ir dažādi, to sastāvā var būt pienskābe, salicilskābe, trihloretiķskābe, skābeņskābe, sudraba nitrāts, podofilotoksīns. Šie līdzekļi ir nopērkami aptiekās arī lietošanai mājas apstākļos. Tomēr pašiem mājās ieteicams izmantot tikai zemākas koncentrācijas līdzekļus, jo, nepareizi lietojot skābes, var radīt kaitējumu un uz ādas var palikt rētas. Pirms tam vajadzētu izrunāt ar ārstu, kā to darīt, kā dezinficēt rokas un kārpu apstrādē lietotos priekšmetus, lai, attīrot ādu no atmirušajām šūnām, nepārnestu vīrusu uz citiem ādas rajoniem,» iesaka dermatoloģe Agnese Portnaja, skaidrojot, ka virsējās atmirušajās ādas šūnās visdrīzāk vīrusa daļiņu vairs nav, bet, ja kārpu patīra stiprāk, zemākajos slāņos tas vēl var būt dzīvs.
Otra pieeja kārpu likvidēšanā ir instrumentālā metode. «Populārākā ir krioterapija, kad izmanto šķidro slāpekli un kārpu piesaldē. Šai pieejai ir dažādi varianti – var izmantot aptiekā nopērkamus flakonus, aparātus, ko var lietot arī mājās, šo pieeju izmanto arī ārsta kabinetos. Iespējams izmantot arī elektrokoagulāciju jeb kārpas izdedzināšanu un lāzerprocedūras. Instrumentālās metodes parasti ir sāpīgākas, tāpēc bērniem iesaka izmantot medikamentozo pieeju.
Jā, tas var aizņemt ilgāku laiku, prasīt vairāk pacietības, bet nav tik sāpīgi un neradīs arī psiholoģiskas sekas – bērnam neradīsies pretestība apmeklēt ārsta kabinetu nākamajā reizē.
Turklāt instrumentālā pieeja ne vienmēr dod ātrāku rezultātu, jo arī tā ir jāizmanto saudzīgi un kārpu ne vienmēr izdodas iznīdēt ar pirmo piegājienu. Vienmēr ir jāņem vērā rētu rašanās risks, tāpēc kārpai pārāk agresīvi uzbrukt nevar,» skaidro dermatoloģe, uzsverot, ka, ārstējot kārpas, tiek noņemtas vīrusa inficētās šūnas, nevis atbrīvojas no paša vīrusa. To, vai kārpas vīruss pēc ārstēšanās un izveseļošanās ir pavisam prom vai kādā šūnā vēl ir palicis, pateikt nevar. «Var gadīties, ka ārstētajā vietā tomēr ir palikusi kāda inficēta šūna, – vīruss kādu laiku var snaust un izpausties no jauna kādā viņam piemērotā brīdī.»
Svarīgi!
Ārstēšanās laikā uz kārpas nevajadzētu likt plāksteri. Āda zem plākstera izsūt, un aktīvā viela rada iekaisumu apkārtējos audos. Plāksteri var izmantot kā profilakses elementu, lai pasargātu apkārtējos, uzliekot to uz kārpas, piemēram, apmeklējot sabiedriskas vietas vai treniņa laikā, lai tādējādi samazinātu kārpu izplatību.
Kā izvairīties?
«Ja bērnam nav konstatēta kāda imunoloģiska slimība, lai izvairītos no kārpām, nekādi specifiski imunitātes stiprināšanas līdzekļi nav vajadzīgi, ir jāievēro personīgā higiēna. Apmeklējot sabiedriskas vietas, jāizmanto aizsarglīdzekļi – čības, dvieļi, švammes utt. Pēc sabiedrisku vietu apmeklēšanas jānomazgā rokas. Jārūpējas, lai āda ir vesela: jo labāka ir ādas aizsargbarjera, jo labāk atvairīs vai cīnīsies ar šo vīrusu. Ja bērniņam ir tendence uz sausu ādu, nevajadzētu katru dienu iet vannā un mazgāt bērnu ar sārmainām ziepēm, sausa āda regulāri ir jāmitrina. Citas mikrobrūcītes ir jāapstrādā un jāsadziedē. Savukārt, ja pēdas, piemēram, pastiprināti svīst, jācenšas to mazināt, lai āda regulāri nav mitra un atvērta vīrusa iekļūšanai epidermā. Un, protams, bērni jāmāca neknibināt kārpas – ne citu, ne savas, ja tās jau ir uzmetušās!» uzsver dermatoloģe.
Populārākie raksti
