Podiņprasmes apgūšana bez stresa

Mammu blogi
Katrīna Mediņa
26. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Olafam tuvojās otrā jubileja, un autiņbikses joprojām bija viņa ikdienas sabiedrotais. Omīšu un ģimenes ārsta jautājumi par to, vai dēls jau iet uz podiņu, un ieteikumi, ka ar steigu šī jaunā prasme jāsāk apgūt, man neizgāja no prāta. Vēl jau pa ausu galam sadzirdētais, ka ilgāka pamperu lietošana puikām var būt kaitīga, un paziņu bērnu raitā podiņmācības apgūšanas pieredze… Skaidrs tikai viens – man beidzot bija jāsāk Olafam aktīvi palīdzēt apgūt šī jaunā prasme. 
Jau tad, kad Olafs vēl pat nebija nosvinējis pirmo jubileju, mūsu ģimenes ārste ieteica iegādāties podiņu, lai viņš, ņemot vērā, ka sēdēja ļoti labi, sāktu aprast ar šo jaunu uzparikti. Tā arī izdarījām, tomēr podiņš stāvēja kur stāvējis – neizmantots un drusku noputējis. Tā nu tas nokļuva dziļā aizmirstībā, un viss turpinājās pa vecam vēl ilgi. Ik pa laikam centos pierunāt Olafu nokārtoties podā, bet viņš dikti protestēja, tāpēc negribēju neko uzspiest, lai nerodas pretreakcija. Laikam ejot, mazais bija pats atmetis knupīti, nakts ēšanu un drosmīgi iedzīvojies savā jaunajā guļvietā – atlika tikai vēl šis. Lai arī interneta dziļumos ir atrodama daudz un dažāda informācija par to, ko un kā labāk darīt šajā sakarā, tāpat arī grāmatnīcu plauktos, es pēc palīdzības vai noderīgas informācijas nelūkojos.
 
Saglabājot vēsu prātu, naivi cerēju, ka viss notiks pats no sevis, vai, kā pati jokoju – gaidīšu, kad Olafs izaugs liels un pastāstīšu, ka vispār jānokārtojas podā. Tas tā, lai būtu ko atbildēt ziņkārīgajiem.
 
Olafam kā jau, pieņemu, daudziem citiem mazajiem pie sirds iet nūdistu padarīšana jeb skraidīšana plikam. Kad bargākie ziemas grādi jau bija aiz muguras, puikam atkal tika dota iespēja skraidīt pa māju kā no manām miesām nākušam. Redzot, ka viņam jau labu laiku interesē, ko mamma un tētis dara tualetē, pieņēmu, ka jāsāk atkal aktīvāk mūsu ikdienā iesaistīt podiņš. Tā kādu dienu, kad abi sēdējām kopā saritinājušies uz palodzes, Olafs, esot bez pampera, sāka čurāt. Ievērojis, ka kaut kas notiek, viņš sabijās un visu padarīšanu apturēja. Lai arī steigā nolecām nost no palodzes un steidzām uz podiņu, sapratu, ka, ja jau viņš bija spējīgs čurāšanu apstādināt, tātad tā ir skaidra zīme, ka Olafs ir gatavs apgūt šo poda štelli. Uzsēdināju Olafu un podiņa, bet nekā. Viņš bija drusku sabijies. Nodomāju, ka nekas traks ja jau viņš var kontrolēt šo procesu, tad nav ko spert soli atpakaļ – lai skraida visu dienu pliks, līdz sapratīs, kas te notiek. 
 
Diena ritēja gandrīz kā ierasts, tikai istabas vidū goda vietu ieņēma Olafa podiņš. Turpināju ikdienas lietas, un Olafs – savas, līdz kādu brīdi mani sauc mans mazais puisītis. Urrā – podiņš godam piepildīts! Jā, viņš pats bija aizgājis un nokārtojies.
Pirms man piedzima Olafs, nekad dzīvē nebūtu iedomājusies, ka tā priecāšos par piečurātu podu.
 
Cik maz (un tajā pašā laikā – daudz) vajag mammas priekam. Uz šīs podainās nots arī pagāja visa mūsu diena – Olafs ar aizrautību regulāri skrēja uz podu un čurāja, čurāja un čurāja. Pats, protams, bija ļoti pārsteigts un priecīgs, sauca mani, savu tēti un, priecējot mūs ar savu plašo, dzīvelīgo smaidu, no sirds lepojās un izbaudīja sev veltītos aplausus un uzslavas. Pirmajā reizē gan – uzspēra pa podu un bēbīšakcentā noteica: «Kau` kāds ūdens…» Olafa otro dzimšanas dienu nu varējām sagaidīt ar mierīgu sirdi, smukām apenītēm un no pamperiem brīvu Olafa dupsi.
 
Pirmajās dienās, protams, gadījās pa kādam negadījumam, bet, protams, Olafs par to netika sabārts. Viss OK – saslaucījām un bez stresa dzīvojāmies tālāk. Tāpat arī regulāri piedāvāju Olafam iet pačurāt. Arī nedaudz uzpūsta vēderiņa problēma tika risināta uz poda – turp viņš devās pēc katra mazākā aicinājuma. Nedaudz baidījos par vajadzību nokārtošanu gulēšanas vai, piemēram, ilgāku pastaigu, pārbraucienu laikā, tādēļ sākumā šajos brīžos vienmēr izmantojām pamperi – drošībai.
Tagad Olafs diendusu guļ jau bez pampera, izbraucienos vai pastaigās arī lietojam autiņbikses, bet Olafs vienmēr prasās uz podu: «Čujāt podā», tad nu turp arī viņš tiek vests.
Jāpiebilst – viņš no pirmās dienās bez problēmām saprotas arī ar lielo podu, gan to, kas mājās, gan pārējiem. Kas vēl mums ir atlicis – darīšanu kārtošana nakts miega laikā, tas vēl tiek uzticēts autiņbiksītēm. Nezinu, kā lai atmet arī šo… Droši vien jāsagaida, kad Olafs atkal būs vesels, un vienkārši jāmēģina.
 
Ņemot vērā to, cik grūti man nāca visa tā mammas būšana, man ir patiess prieks, ka mans pirmais bērns ir tāds… mazliet bez stresa bērns. Itkā viņš man teiktu: «Nebaidies, mamma, es tev palīdzēšu sevi izaudzināt.»  Bet nu tas tā… Ko vēl gribēju piebilst, laikam nāksies atkārtot jau sen zināmo – visam savs laiks un paļaujies uz savām sajūtām. 
 

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+