Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija žurnālā MANS MAZAIS publicēta 2010. gadā, kad Latvijas labākā hokeja vārtu vīra EDGARA MASAĻSKA (30) un viņa sievas IEVAS (28) ģimenē auga četrgadīgs dēlēns EMĪLS, bet jūlijā bija gaidāms brālītis.
– Emīls dzima pirms četriem gadiem neilgi pirms Olimpiskajām spēlēm. Arī otrs bērniņš briest olimpiskajā gadā. Vai tā ir īpaša jūsu ģimenes tradīcija?
Ieva: – Ar Edgaru bijām runājuši, ka mums varētu būt otrs bērniņš. Taču neplānojām, ka mazais pieteiksies tik ātri! Ļoti gribējām, lai būtu meitiņa, taču ultrasonoskopijā diezgan skaidri varēja redzēt, ka atkal būs puika. Mazo gaidām uz jūliju. Tā kā Emīls dzima ar ķeizargriezienu, arī otrs mazulis būs plānots ķeizariņš. Grūti paredzēt, kur Edgars atradīsies jūlijā, taču darīsim visu, lai Edgars šoreiz varētu būt man līdzās dzemdībās.
– Kāds ir tavs otrā bērniņa gaidīšanas laiks?
Ieva: – Es neprotu mierīgi skatīties spēli, nestresot un nepārdzīvot par Edgaru un mūsējiem. Tiklīdz ir bīstamāks moments pie mūsu vārtiem, lecu kājās un jūtu līdzi.
Bet citādi ir vieglāk. Gaidot Emīlu, daudz lasīju par grūtniecību, skaitīju dienas un nedēļas, lasīju par mazuļa attīstību katrā nedēļā, pievērsu uzmanību dažādiem sīkumiem un uztraucos par tiem. Tagad visu uztveru daudz mierīgāk, jo vienreiz jau tas ir piedzīvots. Pati esmu mierīgāka. Taču nevaru iedomāties, kā būs ar diviem bērniem. Tāpēc īpaši neko neplānoju. Pagaidām nekādus ierobežojumus nejūtu, fiziski grūti arī vēl nav.
Kad Edgara nav mājās, ikdiena mums ar Emīlu ir raitāka, sakārtotāka. No rīta dārziņu nekavējam, esam laikā uz brokastīm. Kad Edgars ir mājās, baudām kopīgas brokastis, un… sanāk aizkavēšanās.
– Edgaram šī sezona ir ļoti intensīva. Gandrīz katrā spēlē jāstāv vārtos, katru dienu treniņi. Kā šāda slodze ietekmē attiecības ģimenē?
Ieva: – Tie ir svētki, kad Edgars ir mājās. Kad Edgars atbrauc, ļauju viņam izgulēties. Esmu novērojusi, ka ģimenēs, kuras veidojušās no diviem jauniem cilvēkiem, kas viens otru pazīst jau no agras jaunības, tik strikti nedala pienākumus kā citās. Mums arī tā ir. Esmu pieradusi būt patstāvīga. Protu tikt galā ar sadzīviskām lietām. Kad Edgara nav mājās, ikdiena mums ar Emīlu ir raitāka, sakārtotāka. No rīta dārziņu nekavējam, esam laikā uz brokastīm. Kad Edgars ir mājās, baudām kopīgas brokastis, un… sanāk aizkavēšanās.
Ja izjūtu vajadzību pēc atpūtas, Emīlu pieskata vai nu Edgara, vai mana mamma. Es tikmēr atpūšos kopā ar draudzenēm. Vasarā varu aizbraukt ar Emīlu uz divām trim dienām pie savas mammas. Tad mamma pieskata Emīlu un es varu vienkārši nedarīt neko.
– Kā jūs ar Edgaru iepazināties?
Ieva: – Mēs ar Edgaru dzīvojām kaimiņos, esam pazīstami no bērnības. Kopā ar Edgara māsu spēlējām tenisu. Pa īstam draudzējamies no sešpadsmit gadu vecuma. Apprecējāmies, kad man bija divdesmit divi gadi.
Edgars: – Kad atgriezos no Amerikas, kur kādu laiku spēlēju, pagalma draudzība pārvērtās par mīlestību.
– Emīls ir dzimis Tatarstānas Republikā. Kādas bija dzemdības Krievijā?
Ieva: – Kad paliku stāvoklī, Edgars gatavojās spēlēt Krievijā. Toreiz ilgi nedomāju, uzreiz nolēmu, ka braukšu līdzi un dzemdēšu tur. Ļoti gribēju, lai Edgars būtu kopā ar mani visu grūtniecības laiku un kopā ar bērniņu, kad viņš dzims. Lai nav tā, kā citiem sportistiem nereti gadās – sievai vai draudzenei Latvijā piedzimst bērniņš, kuru tētis pirmo reizi ierauga tikai pēc diviem trim mēnešiem. Gan radi, gan draugi, gan dakteri centās mani atrunāt, lai nebraucu. Bet mēs esam ģimene, man bija jābrauc! Es par to nešaubījos ne mirkli.
Bet dzemdības Krievijā bija diezgan ekstrēms pasākums. Apstākļi tur bija briesmīgi, ģimenes dzemdības kā tādas vispār nebija iedomājamas, lai gan tās ļoti gribēju. Slimnīcā sarunājām labāko vecmāti. Vecmātei bija reputācija – суровая*, viņa kategoriski iebilda pret ķeizargrieziena veikšanu. Savukārt mana mamma gribēja mani pierunāt veikt ķeizargriezienu, jo mammai ar mani bija ļoti grūtas dzemdības.
Ļoti gribēju, lai Edgars būtu kopā ar mani visu grūtniecības laiku un kopā ar bērniņu, kad viņš dzims. Lai nav tā, kā citiem sportistiem nereti gadās – sievai vai draudzenei Latvijā piedzimst bērniņš, kuru tētis pirmo reizi ierauga tikai pēc diviem trim mēnešiem.
Aizbraucām uz uzņemšanas nodaļu ar lielu somu, kurā bija salikts viss, ko parasti Latvijā ņem līdzi uz dzemdībām. Dažādas higiēnas lietas, autiņbiksītes, drēbītes. Ko Krievijā nevarēja dabūt, to atsūtīja draugi. Taču uzņemšanas nodaļas māsiņas Edgaru ar visu lielo somu atstāja aiz durvīm, man atļāva uzvilkt čības un paņemt līdzi zobu suku. Teica, lai paņemu dakšiņu, karoti, krūzi un šķīvīti, bet tādas lietas man līdzi nebija. Kad teicu, ka somā ir drēbītes un pirmās autiņbiksītes bērniņam, medicīnas māsas tikai izbrīnītas skatījās. Kādas drēbītes? Te taču ir autiņi!
Iedeva man slimnīcas kreklu, uz kura bija baismīgi traipi. Teicu, ka krekls ir netīrs, bet māsiņa atbildēja – krekls ir sterilizēts. Turpat uzņemšanas koridorā man veica klizmu. Beidzot sapratu, ka nu būs riktīgas ziepes.
Mani aizveda uz dzemdību telpu. Pamazām kontrakcijas kļuva ļoti spēcīgas, taču dzemde nevērās vaļā. Mēs atbraucām agri no rīta, bet piecos pēcpusdienā nekas nebija pavirzījies uz priekšu. Sāku ar vecmāti runāt par ķeizargriezienu. Viņa negribēja pat klausīties. Tad vecmāte ilgi nevarēja saklausīt bērniņa sirdstoņus, un tas, šķiet, viņu nobiedēja. Vecmāte pati sūtīja mani uz ķeizargriezienu. Ķeizargriezienu veica pilnā narkozē. Pēc tam vecmāte atzina, ka man ir bijusi laba intuīcija, jo Emīls dzima ar atpakaļ atliektu galviņu. Tas varēja beigties ļoti slikti. Kad pamodos no narkozes, man atnesa bērniņu. Pēc tam atkal aizmigu un pamodos tikai nākamajā rītā, kad atnesa Emīlu zīdīt. Nākamajā dienā pēc dzemdībām pie manis uz slimnīcu atnāca mana mamma un Edgars. Māsiņas atkal bija šokā, jo pirmo reizi savā stāvā redzēja kādu nepiederošu personu, turklāt – vīrieti. Turpmākajās dienās māsiņu attieksme bija briesmīga. Katra māsiņa, ienākot pie manis, uzskatīja par vajadzīgu pašausmināties par to, kā es uzdrošinājos nepiedzemdēt pati, bet lūgt ķeizargriezienu!
Visu laiku, kamēr biju slimnīcā, cīnījos ar autiņiem, kurus tā arī neiemācījos bērniņam pareizi uzlikt. Bērnu daktere, kas nāca pie mums uz mājām, savukārt katru reizi brīnījās, kāpēc mēs bērnam liekam autiņbiksītes un ģērbjam rāpulīti, ja ir autiņi. Un tas notika pirms četriem gadiem!
– Edgar, jūs šosezon esat kļuvis īpaši populārs. Vai popularitāte netraucē?
Edgars: – Īpaši netraucē, neesmu ievērojis. Laikam ķivere vainīga. (Smejas.) Ļoti reti gadās, ka mani atpazīst uz ielas vai veikalā. Bet tas ir ļoti labi! Hokejisti gan vienmēr ir bijuši atturīgi, paši nelien un neuzprasās.
Man pašam bija gadījums, pēc kura kādu mēnesi Latvijā mani pazina vai katrs, bet pēc tam visi nomierinājās un aizmirsa.
2008. gada 16. septembrī Edgars tika iesaistīts kautiņā Vecrīgā, kurā guva nopietnu traumu – potītes lūzumu. Presē tika minēts, ka Edgars pats uzprasījies, jo esot aizvainojis bārā kādu meiteni, savukārt Edgars presē to noliedza. Tika ierosināta krimināllieta pret uzbrucējiem, kā arī Latvijas Hokeja federācija rīkoja iekšējo izmeklēšanu, kā rezultātā tika lauzts Edgara līgums ar «Rīga Dinamo». Šo situāciju Edgars sīkāk nepaskaidro.
Man nebija grūtības pārdzīvot šo laiku, jo ilgu laiku sēdēju mājās un ārstēju traumu. Šajā laikā ļoti labi varēju just, kuri man ir īsti draugi.
Emīls redz, ka es ļoti pārdzīvoju, un mani mierina: «Mammīt, neuztraucies, tētim viss būs kārtībā!» Taču pats vēl pagaidām neprot zaudēt. Kad Emīls zaudē, apvainojas un paziņo, ka negrib vairs spēlēt. Aiziet, bet jau pēc minūtes ir atpakaļ un spēlē atkal.
– Ieva, kā tas ir – sekot līdzi Edgara sporta gaitām otrpus TV ekrāna?
Ieva: – Esmu liela pārdzīvotāja. Dzīvoju līdzi visām Edgara veiksmēm un neveiksmēm. Ir grūti, jo nekādi nevaru ietekmēt notiekošo. Drausmīga sajūta. Kad Edgars kādu laiku nav spēlējis, katru spēli uztraucos, kā viņam ies. Katra minūte šķiet bezgalīga. Tad es pie televizora kliedzu, ceļos kājās. Un tā man ir vēl aizvien, uztraukums ar gadiem nemazinās. Ja ir pārliecība par komandu un Edgaru, tad spēli skatos ar baudu.
Emīls redz, ka es ļoti pārdzīvoju, un mani mierina: «Mammīt, neuztraucies, tētim viss būs kārtībā!» Taču pats vēl pagaidām neprot zaudēt. Kad Emīls kādā spēlē zaudē, viņš apvainojas un paziņo, ka negrib vairs spēlēt. Aiziet, bet jau pēc minūtes ir atpakaļ un spēlē atkal.
Mēs ejam uz hokeja spēlēm, kas notiek Rīgā. Ja mūsu komanda uzvar, Emīls iet uz ģērbtuvēm. Ja zaudē, labāk nevajag iet, jo puišiem ir slikts garastāvoklis. Edgara mamma māca Emīlam hokeja noteikumus. Mājās spēlējam galda hokeju, florbolu. Emīls izdomā dažādus stāstiņus par noraidījumiem, par spēles rezultātu.
Teksts: ILZE SALTĀ
