Kārtība un bērni mājās. Vai tas ir iespējams?

Dažkārt šķiet, ka mazu bērnu mammas dalās divās karojošās nometnēs: vienas uzskata, ka kārtība mājās ir neatņemama dzīves komforta sastāvdaļa, un dara visu iespējamo un neiespējamo, lai kārtību uzturētu. Otrā nometnē esošās mammas ir pārliecinātas: labāk lipīga grīda un negludinātu drēbju kaudzes, galvenais, lai bērni laimīgi. Kā labāk? Konsultē praktiskā psiholoģe Iveta Aunīte.
Psiholoģija
Dace Rudzīte
4. septembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Cik kārtīga ir kārtība?

Katrā ģimenē gan izpratne par kārtību, gan pati kārtība ir citāda, tāpēc atbilde uz jautājumu, cik kārtīga var būt māja ar maziem bērniem, slēpjas vienkāršā atziņā: kārtībai mājās jābūt tik lielai, lai tajā vidē būtu ērti dzīvot.

«Ja mājā, kurā aug mazi bērni, nav redzama neviena rotaļlieta, tas ir mazliet aizdomīgi. Pārlieku liela kārtība ir pat biedējoša. Otrs grāvis ir tad, ja mājā valda pilnīgs haoss, ar rotaļlietām nobērta visa grīda, un tām nav iespējams pāriet pāri. Taču, ja vecākiem tā ir ērti, arī apkārtējiem vajadzētu būt vienalga, kāda kārtība ir tavā mājā. Ērtība ir svarīgāka par tīrību!

Manuprāt, daudz svarīgāk par pareizi salocītu un vietā noliktu pidžamu ir bērnam mācīt rūpēties par sevi un citiem cilvēkiem.

Jā, pidžamai arī jāstāv vietā, bet cilvēki un attiecības ir svarīgāki. Nav nozīmes panākt brīnišķīgu kārtību visās atvilktnēs un sabojātas attiecības, tad būs maz, par ko priecāties. Ir daudz sterilu un tīru māju, kurās dzīvo nelaimīgi cilvēki, un ne tik kārtīgas mājas, kur cilvēki dzīvo siltā un patīkamā atmosfērā. Tāpēc labāk, lai pidžama paliek nesalocīta, bet mājās valda patīkama atmosfēra un gribas atgriezties, nevis sterila gaisotne, kurā bail dzīvot,» uzsver psiholoģe Iveta Aunīte.

Tajā pašā laikā viņa nenoliedz, ka sakārtota telpa liecina par sakārtotām domām un dzīvi: «Lai gan cilvēks un attiecības ir svarīgākas par vidi, tas viss iet roku rokā. Higiēnas ievērošana un tīrs apģērbs liecina par harmonisku personību. Taču, protams, katram viņa telpā var būt tāda kārtība, kādu viņš uzskata par labu esam.»

Kārtība par godu vīramātei

Taisnības labad gan jāsaka, ka mammas mēdz krist no vienas galējības otrā – daļa par savu svētu pienākumu uzskata turēt māju perfektā kārtībā un uzlasa katru bērnam nokritušo cepuma drupačiņu, bet daļa dzīvo ar pārliecību, ka kārtība mājās, kurās aug mazi bērni, vienkārši nav iespējama, un pēc tās arī nemaz ļoti netiecas.

Un tas nav ne labi, ne slikti, ja vien mamma draudzenēm vai atnākušajiem viesiem nesāk taisnoties: «Vai, man te tāds bardaks…»

Ja mamma taisnojas, tas nozīmē, ka īsti ērti tajā vidē viņa nejūtas.

«Taisnošanās vairāk liecina par iekšējo konfliktu. Ja sievietē ir miers par savu kārtību mājās, viņa nevienam neskaidros, kāpēc te kaut kas varētu nebūt kārtībā. Ja viņai ir vajadzība paskaidrot, kāpēc šeit izskatās tā, kā izskatās, viņa saprot, ka apkārtējo gaidas īsti neatbilst viņas izpildījumam, vai arī apzinās, ka ir tiešām noslinkojusi, un viņai ir kauns.

Daļa cilvēku tāpēc arī vairās aicināt ciemiņus, jo dzīvo tā, kā vēlas, vai arī māju kārto tikai tad, kad viesos brauc vīramāte. Tas ir personības, nevis tīrības jautājums, ja sieviete mēģina izlikties vai parādīt vīramātei, ka ir labāka, citāda, bet īleni jau vienalga lien ārā,» prāto psiholoģe.

Vienam haoss, otram – kārtība

Izpratne par kārtību var būt un bieži arī ir atšķirīga katram ģimenes loceklim, un tas, kas kārtīgs šķiet mammai, tāds neliekas tētim un kur nu vēl bērnam. Psiholoģe stāsta par kādu karikatūru, kas to spilgti ilustrē: četrgadīgs bērns salicis rokas sānos stāv mammas nospodrinātajā istabā un dusmīgi vaicā: «Kas te sataisījis šo haosu?»

Bērnam ir citāda izpratne par kārtību nekā mammai, un viņš parasti ļoti labi orientējas tajā, ko vecāki uzskata par bardaku un haosu un kas bieži ir vecāku un bērnu strīdu iemesls.

Nevar arī viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: kuram kārtība mājās patiesībā ir vajadzīga? Mammai? Tētim? Bērniem? Reizēm tā var būt mammas vajadzība, reizēm tēta, bērnu – daudz retāk, taču svarīgi, lai kārtība vai nekārtība nepārkāpj robežu, kurā katrs no ģimenes jūtas daudzmaz ērti.

Arī sievas un vīra tīrības izjūta mēdz būt dažāda, un tā sakņojas gan pašu bērnības ģimenē, gan dzīves pieredzē un uztverē. Lai gan arī vīrieši mēdz būt īsti pedanti, parasti uzskata, ka vairākumam vīriešu kārtība rūp mazāk. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka vīrieši atšķirībā no sievietēm lielākoties neredz detaļas, bet visu veselumu.

Vīrietim sakārtota vide ir izmazgāta grīda, liels laukums pa vidu, un viņam ir vienalga, kas notiek pagultē. Savukārt sieviete pamanīs ne tikai putekļus pagultē, bet arī traipu uz sienas, ko varētu notīrīt.

Vīriešus arī biežāk stereotipiski uzskata par lielākiem cūkotājiem, kas pamet uz grīdas savas zeķes un nenomazgā krūzīti. Kā atzīst Iveta Aunīte, ja tā ir, tās bieži ir izlutināšanas sekas, kad bērnībā zēna vietā visu darīja mamma un vecmāmiņa. Arī izaudzis liels, zēns turpina gaidīt, kad sieviete aiz viņa savāks, līdz ar to sievietes un vīrieša atšķirības nav tikai psiholoģijas, bet arī audzināšanas un atdarināšanas jautājums. Ja pārī abiem ir ļoti atšķirīga izpratne par kārtību mājās, parasti nav viegli vienoties par zelta vidusceļu, taču novērots, ka sieviete vieglāk pielāgojas un uzņemas lielāku atbildību par kārtību mājās.

Kārtīgiem vecākiem kārtīgi bērni

Ja vecāki savas mantas noliek vietā, ja mamma un tētis pēc sevis nomazgā traukus un ja vecāku teritorijā valda daudzmaz sakārtota vide, tas dod cerību, ka arī bērns sekos viņu paraugam. Tā gan nav garantija, jo daļa bērnu seko, bet daļa neseko – kā paveicas.

Svarīgs ir pašu piemērs – jo kārtīgāki vecāki, jo parasti kārtīgāki arī bērni.

«Kārtības mīlestību bērnā var ieaudzināt ar savu paraugu un pakāpeniski mācot bērnam, kā jākārto māja. Ja piecu gadu vecumā, kad bērnā ir dabiska iniciatīva, ļauj viņam palīdzēt un nerauj ārā no rokām slotu vai putekļusūcēju, tas ir labs sākums tam, ka pusaudzis uz vecāku lūgumu palīdzēt noburkšķēs: Tagad? Tev tūlīt vajag? – bet sadarbosies un kādā brīdī lūgumu izpildīs.

Tā kā vecākiem bieži pietrūkst pacietības darboties kopā ar atvasi, jo, protams, nevar salīdzināt pieaugušas sievietes un piecgadīga bērna kārtošanas iemaņas, vecāki paši izņem bērnam no rokām vēlmi līdzdarboties, bet vēlāk bērns jau vairs palīdzēt negrib,» skaidro Iveta Aunīte.

Novērota šāda sakarība: ja pašiem vecākiem ar kārtību ir tā kā ir, viņi ir daudz prasīgāki pret bērniem un pieprasa, lai tie saklāj gultu, lai nomazgā krūzīti, lai nenomet savas mantas. Bet, kā mamma var prasīt no bērna kārtību, ja pati aiz sevis nespēj savākt? Lielākoties tā ir bezjēdzīga cīņa un nemitīgi kašķi par kārtību un tīrību, kurai bērns dabiski pretojas. Ģimene ir vienots organisms, kurā cits uz citu skatās un cits no cita pārņem gan pozitīvos, gan ne tik pozitīvos paradumus.

Katrā teritorijā savi noteikumi

Tā kā vajadzība pēc kārtības un izpratne par to katram ģimenē atšķiras, psiholoģe uzskata, ka veselīgāk ir vienoties par konkrētiem noteikumiem. Proti, telpā, kas ir tikai mammas, tēta vai bērna, drīkst būt tāda kārtība, kādu viņš uzskata par vajadzīgu, bet koplietošanas telpās pastāv noteikumi, kas jāievēro visiem!

«Kārtība koplietošanas telpās ir cieņas un sadarbības jautājums. Ja tēvs vai dēls, vai varbūt meita vēlas nomest savas zeķes uz grīdas, tā var darīt, bet tikai savā istabā. Kāpēc mammai, kura dzīvojamā istabā lasa grāmatu, vajadzētu ostīt cita netīrās zeķes?»

Ja ģimenē aug vairāki bērni un viņi dzīvo vienā istabā, katram vajadzētu būt vismaz savai atvilktnei, vienam istabas stūrim, kurā drīkst būt tāda kārtība, kādu viņš uzskata par vajadzīgu.

Ja bērnam ir kāda vieta, kur drīkst būt viņa kārtība, viņam vieglāk ievērot noteikumus koplietošanas telpās, bet, ja viņam nekur neļauj izpausties kārtībā vai nekārtībā, tas var radīt lielākus sarežģījumus. «Katram bērnam istabā vajadzētu skaidri nodalīt savu teritoriju – šī ir mana, tā ir tava –, un katrs atbild par savu. Zinu ģimenes, kurās bērni ar izolācijas lenti izveidojuši līnijas gan pa sienu, gan grīdu, atdalot savu teritoriju. Tas palīdz ievērot robežas un izvairīties no strīdiem, par to, kurš kārtos izmētātās mantas. Un atkarībā no bērna kārtība vienas istabas ietvaros tiešām var ļoti atšķirties, jo katram ir savs ērtību slieksnis,» skaidro psiholoģe.

Dažkārt uzskata, ka ar vienu vai diviem bērniem mājās uzturēt kārtību ir vieglāk nekā ar vairākiem un ka mazāku mājokli, piemēram, dzīvokli, ir vieglāk uzturēt kārtībā nekā māju. Taču Iveta Aunīte uzskata, ka tas ir mīts: «Tas ir līdzīgi kā ar naudu – ja cilvēks neprot apieties ar vienu eiro, viņš nepratīs apieties arī ar 100 eiro.

Ja cilvēks nevar sakārtot gultu villā, viņš to nekārtos arī mazā dzīvoklītī.

Cilvēks vienkārši pārnes sevi no vienas vietas uz otru, bet kārtība (nekārtība) paliek iepriekšējā. Tā slēpjas cilvēkos, nevis kvadrātmetros. Gan mājokļa platība, gan bērnu daudzums ģimenē lielākoties ir aizbildinājums, nevis objektīvs attaisnojums.»

Trīs kārtīgas mājas knifi

  • Vislielāko nekārtību var sakārtot, ja katru dienu 15 minūtes katrs telpā kārto kaut ko vienu pulksteņrādītāja vai pretējā virzienā. Piemēram, ja ģimenē ir četri cilvēki, katrs 15 minūtes kārto kaut ko savu: tētis novāc datorgaldu, viens bērns – grāmatplauktu, otrs bērns slauka palodzes, bet mamma šķiro drēbju čupu. Kā skaidro Aunīte, 15 minūtes nav daudz un uz tām vieglāk varēs pierunāt gan piecgadnieku, gan pusaudzi nekā uz trim četrām kārtošanas stundām sestdienā, kad visiem gribas atpūsties. «Vēl labāk, ja 15 minūtēs darāmo darbu izvēlas pēc tā, kas kuram ģimenes loceklim padodas un patīk vislabāk. Vecāki bieži grēko, uzticot bērnam darīt lietas, ko pašiem negribas darīt, kas ir garlaicīgas, un tas nemotivē. Bet vienmēr ir kaut kas, ko bērnam patiks darīt labāk: vienam patiks slaucīt putekļus, cits labprāt izsūks istabu ar putekļusūcēju. Ja bērnam īstajā laikā deleģē īsto nodarbi, tas dod labāku rezultātu.»
  • Nekārtība mājās būs retāk vai neizveidosies, ja katram priekšmetam un lietai būs sava vieta un katrs to ievēros! Ja visi zina, ka šķēres stāv tajā atvilktnē un pēc lietošanas tās tiek turpat arī noliktas, nevis pamestas, kur pagadās, ja ģimenē vienojas, ka pēc brokastīm visi savas krūzītes un bļodiņas noliek pie izlietnes un tā arī dara, nevis pamet uz galda, haosam nemaz nav tik viegli izveidoties.
  • Pārāk daudz mantu mājās rada lielāku nekārtību. Kā lielie, tā mazie ir pārāk apauguši ar mantām, kam bieži grūti atrast vietu. Savukārt minimālāk iekārtots interjers bez liekiem krāmiem dod atpūtu vairāk nekā pieblīvēta telpa. Tāpēc atbrīvošanās no liekām, savu laiku nokalpojušām vai morāli novecojušām mantām ne tikai padara harmoniskāku vidi, bet palīdz arī sakārtot domas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs