Rīga +15°C 
Ainavu arhitekte atzīst – Dursupes iziešana ārpus krastiem ir acīmredzams un pietiekami dramatisks piemērs tam, ka klimata pārmaiņas nenotiek bez sekām. «Šovasar gūtais pierādījums apliecina – ekstrēmie laikapstākļi ir un būs. Tās ir klimata pārmaiņu sekas. Mēs nevaram pateikt, cik bieži tie būs, bet būs,» tā par ekstremāliem laikapstākļiem, kas Latviju pārsteidz nesagatavotu, izsakās ainavu arhitekte Verika. Viņa norāda, ka, lai gan visbiežāk Latvijā klimata sekas izjūtam ar netipiski stiprām vēja brāzmām, arī lietusgāžu radītais posts, visticamāk, nākotnē atkārtosies arvien biežāk. «Līdz ar to par lietusūdens risinājumiem mums ir jādomā ne tikai pilsētas struktūras mērogā, bet arī savās privātajās teritorijās,» uzsver eksperte. Viņa atgādina – ja privātīpašums atrodas pilsētu apkārtnē, ar sava īpašuma lietusūdens apsaimniekošanu iespējams ietekmēt arī visas pilsētas kopējo struktūru.
Runājot par lietusūdeņu apsaimniekošanu, nereti tiek izmantots termins zili zaļā infrastruktūra. Kā skaidro ainavu arhitekte, šāda infrastruktūra sevī ietver savienotu zaļo un zilo struktūru – zaļo masu un ūdeni. «Paņemot melnbaltu pilsētas plānu un ieliekot tajā zaļo un zilo krāsu, tām būtu jāveido tīklojums, nevis atsevišķas salas,» eksperte vienkāršoti izskaidro infrastruktūras būtību. Viņa norāda – neviena pilsētas kanalizācija nespēj sevī uzņemt ekstrēmas lietusgāzes, tieši tādēļ, plānojot infrastruktūru, ir svarīgi, lai kanalizācijā tiktu novadīts pēc iespējas mazāk lietusūdens. Zaļās infrastruktūras gadījumā lietusūdens tiek novadīts zaļajos jumtos, ieplakās un lietusdārzos.Šāda apsaimniekošana pilsētā uzlabo arī mikroklimatu – pazemina karstumu un aiztur putekļus.
Svarīgi pieminēt, ka zili zaļās infrastruktūras nepārtrauktība nodrošina arī bioloģisko daudzveidību.
«Vidi, kurā dzīvojam humānā Eiropas pilsētā,» saka Verika. Pilsētā ir gan bites, gan citi kukaiņi, var sastapt arī zaķus, un kā pierādījies – dažkārt pat mežacūkas un lāčus. Eksperte gan norāda – šādas infrastruktūras mērķis pavisam noteikti nav pievilināt lielos meža dzīvniekus apgrozīties pilsētās, taču šāda vide palīdz dzīvniekiem pārvietoties pa visu Latviju, un tas ir svarīgi. «Viņi nevar tikt no viena zaļuma uz otru, ja pa vidu ir betona džungļi, tāpēc šīs takas ir vajadzīgas. Tas ir veids, kā viņi var izdzīvot,» saka ainavu arhitekte.
Arī cilvēkam kā indivīdam ir priekšrocības no šādas infrastruktūras – tiek iegūtas rekreācijas zonas un labāka vide. «Ne velti mēs intuitīvi, pat bez datu analīzes, esot pie ūdens vai dabiskā, mitrākā vietā, jūtamies patīkamāk – tur ir labāks gaiss, zemāka temperatūra,» tā Verika. Eksperte uzsver – vasaras kļūst arvien karstākas, un dati par pilsētas temperatūru (salīdzinot vidi ar cieto segumu pret zaļākām vietām pilsētā) ir precīzi izmērāmi un pierāda, par cik grādiem zaļā infrastruktūra spēj to samazināt.
«Protams, zaļajā struktūrā jāatceras, ka karalis ir koks. Koka vainags rada ēnu un novēsina – pliks zālājs nav tik efektīvs, lai gan vērtīgāks par cieto segumu. Tāpēc stāsts ir par daudzveidību,» stāsta eksperte. Viņa norāda – ekstremālu lietusgāžu gadījumā arī vietās, kur realizēta zili zaļā infrastruktūra, būs peļķes un kāda applūdusi vieta, taču postījumi būs krietni mazāki, jo liela daļa ūdens jau būs nofiltrējusies.
Ja vēlamies zili zaļo infrastruktūru ieviest savā privātajā teritorijā – ar ko vispār sākt un kā to pēc iespējas efektīvāk realizēt? To klausies raidierakstā Zaļās sarunas ar Santa.lv:
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
