Drusku pabrīnījos, bet nu labi – paostīju. Tiešām – ne ar ko nesajaucama smarža, gluži kā mana tēva garāžā. Pabrīnījos, it kā jau aromāts foršs, bet nu diez vai tas ir labākais, kā cilvēkos iziet. Nē, visām sievietēm ļoti patikšot! Beigās tomēr nepadevos, nopirku citu parfīmu, bet šarmantā dāma man tomēr iegrūda maisiņā arī garāžas mehāniķu smaržas testeri.
Nav nekāds noslēpums, ka smarža cilvēkam ir ļoti svarīga, izvēloties partneri, kaut arī to mēs īsti nepiefiksējam.
Nekāds jau brīnums tur nav: ja jums ir suns, tad diezgan ātri pamanīsiet, ka viņš, drusku paostot gaisu, uzreiz zina, kādā omā esat, vai pie labas veselības, vai var ko izdiedelēt. Tīri teorētiski mums tā oža nav nemaz tik slikta, lai arī paši to spētu saost. Tikai mēs atšķirībā no suņa nekad ožu neesam mēģinājuši izmantot. Bet uz zemapziņu tā droši vien nostrādā regulāri. Ir taču cilvēki, kuri mums patīk vai nepatīk it kā bez iemesla. Iemesls droši vien ir vienkāršs – mums, līdzīgi kā sunim, vajadzētu būt spējīgiem saost cita cilvēka izstrādātos feromonus.
Kāds varbūt neko nesaka, bet nepārtraukti domā – kaut jūs visi nosprāgtu, un gan jau nekāds laimes feromons no viņa neizstaro.
Lasi
trīs mēnešus
→

abonents?
Ienākt portālā




































































































































































