- Līdz ar pirmajām salnām beidzas ogu laiks, un līdz zemei nogriež noražojušos rudens aveņu dzinumus. Pēc tam stādījumu mulčē ar organiskām vielām bagātu materiālu, piemēram, salmiem, salmainiem kūtsmēsliem, lapām. Tas pasargās saknes kailsalā un nākamgad sadaloties apgādās ar barības vielām.
- Lai mazinātu sēņu rosinātas slimības, piemēram, kraupi un puves, savāc, kompostē, aprok, apsmidzina ar 5% urīnvielas (karbamīda) šķīdumu nobirušās ābeļu lapas. Savāc arī puves bojātos augļus. Tiklīdz pamana, izgriež vēža bojātos zarus. Vēzis ne tikai bojā zarus un stumbrus, tas ir arī viens no augļu puvju cēloņiem.
- Ja apdobes tiek uzraktas, aprokot gan nobirušās lapas, gan bojātos augļus, vienlaikus var ierakt mēslojumu. Lai arī augļaugu saknēm miera nekad nav, ziemā tās darbojas lēnāk. Augļu kokiem mēslojumu iestrādā zem vainaga ārmalas – kur ir vairāk smalko, aktīvo saknīšu, nevis pie stumbra. Var izmantot gan minerālmēslus, kuru sastāvā nav slāpekļa, gan kūtsmēslus. Tie jāiestrādā augsnē un jānosedz ar mulčas kārtu, lai mazāk zustu (izkūpētu gaisā) slāpeklis.
- Kad nobirušas lapas, uz tām var izkaisīt kaļķojamo materiālu, lai mazinātu augsnes skābumu. Tas mazinās arī to slimību ierosinātāju izdzīvošanas spējas, kas pārziemo uz vecajām lapām. Tomēr efektīvāk ir kaļķojamo materiālu iestrādāt augsnē.
- Gatavojoties ziemai, jāparūpējas, lai dārzā netiktu meža dzīvnieki. Vienam garda maltīte ir jauno ābeļu miza, kāds apkodīs zaru galus, bet citam augļu koki noder ragu paberzēšanai. Dārzu vislabāk no stirnām, citiem ragaiņiem un zaķiem pasargā žogs. Ik pa laikam jāpārbauda, vai kāds nav izracis zem tā alu, paverot ceļu garaušiem. Lai pasargātu dārzu no pelēm, var izvietot saindētu ēsmu, bet tikai vietās, kur tai nevar piekļūt ne mājdzīvnieki, ne putni. Palaikam ēsma jāpapildina un jāatjauno. Tomēr vispirms jāparūpējas, lai dārzs būtu grauzējiem mazāk interesants – lai tajā nemētājas kritušie augļi un nav nezāļu sēklu. Lai peles netiktu klāt stumbriem, tos piesedz ar egļu zariem, niedrēm, arī zemapmetuma sietu.
- Piesedzot stumbrus ar gaisa caurlaidīgu materiālu, tie tiks pasargāti arī no saules un sala. Jo īpaši būt jāparūpējas par kauleņkoku – ķiršu, plūmju, aprikožu un persiku – stumbriem. Novembra beigās, varbūt arī nedaudz vēlāk, kamēr vēl ir silts un var atrast arī sausu dienu, stumbrus var nokaļķot. Lai kaļķis labāk un ilgāk turētos, tam var piejaukt mālu.
- Var izgriezt un izzāģēt bojātos, aizlauztos, sausos zarus. Taču veļu laikā – kad temperatūra pieturas virs nulles, ir augsts gaisa mitrums, miglas un lietus – izplatās un attīstās mikroorganismi, kas izraisa koksnes slimības, piemēram, augļu koku zaru vēzi. To sporas augos iekļūst caur griezuma brūcēm un arī jebkurā lapas atrāvuma un no zara norautā augļa vietā.
- Palaikam jāpārlūko augļi glabātavā, izvācot bojātos. Ziemas ābolu un bumbieru šķirnes labāk glabāt atsevišķi, jo gatavie augļi izdala etilēnu, kas veicina arī citu šķirņu nogatavošanos. Optimālie apstākļi glabātavā ir gaisa temperatūra līdz plus 4 grādiem un augsts relatīvais gaisa mitrums. Siltumā augļi ātrāk pārgatavojas. Der atcerēties, ka no glabātavas izņemtus bumbierus der nogatavināt istabas temperatūrā, līdz tie kļūst sulīgi, gandrīz vai mutē kūstoši.





































































































































































