Terapeiti novērojuši, ka veidot «vecāku savienību» pārim bieži šķiet drošāk nekā kopt partnerattiecības – bērna audzināšanā ir skaidri pienākumi un kopīgs mērķis, kas ļauj par savām attiecībām gadiem neiespringt.
Sarežģījumi sākas, kad viens no vecākiem bērnam pieķeras vairāk nekā partnerim. Tas nereti tiek slēpts aiz pārmetumiem otram: «Tu par maz laika pavadi ar savu bērnu! Viņš laikam tev neko nenozīmē!» Pēc šādiem vārdiem intimitāte un vēlme palikt divatā izgaist.
«Savukārt, ja otrs jūt greizsirdību pret bērnu, viņš to pats sev traktē kā absolūti nepieņemamu – kā kaut ko tādu, kas līdzinās noziegumam. Kurš to atzīs, un kā par to vispār runāt?» atklāj Gatis Bušs.
Psihoterapeits brīdina par sekām, ja vīrietis samierinās ar otrā plāna lomu: «Ja vīrietis saprot, ka viņa sievai bērns ir svarīgākais, un paliek šajās attiecībās, viņš sevi kastrē un nolemj pelnīt naudu, lai vismaz viņiem abiem ir labi.» Šāda samierināšanās nogalina dzīvesprieku un jūtas.
Kāpēc greizsirdība patiesībā ir laba zīme un kāpēc ārējs miers pārī nereti liecina, ka jau ir par vēlu ko glābt, lasi šajā rakstā.



















































































































































































