Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
3
-
0
-
2
-
0
-
1
-
Pamatskolas otrajā klasē mans kaimiņš, draugs un skolas biedrs Artis modernajās dejās dejoja ar manu klasesbiedri un vecāsmātes kaimiņieni Kristīni, kura man patika tik neprātīgi, ka, braucot klases ekskursijās, biju piebildējis pilnu filmiņu ar viņu tuvumā, tālumā, starp draudzenēm un dažkārt arī vienu, piemēram, stāvam pie kaut kāda Dobeles pils mūru fragmenta drupām vai ēdot vafeles autobusā atceļā no Siguldas kamaniņu trases.
Dienu pēc viņu kopīgās dejas Arti sastapu sētā. Es nostājos viņam pretī, cieši skatījos acīs un, runājot pavisam īsi, liku saprast, ka Kristīne ir mana. Es runāju ar slāpētām dusmām un pārliecību, kā mazākumtautības pārstāvji runāja par savām skolām, no kurām vajagot novākt rokas. Man tas bija būtiski. Patiesībā es Kristīni nemaz neinteresēju. Un tas arī nebija svarīgi. Man vairāk patika vienkārši skatīties uz viņu. Tiesa, dažkārt šajā ainavā iespraucās arī Māris, mūsu klasesbiedrs. Viņam es neko nespēju pateikt. Viņš bija izteikts alfa tēviņš – stilīgs, gudrs un sportisks. Mārim sekoja visi un visas. Tikai ne es.
Patiesībā kopš šā platoniskā mīlas trīsstūra es daudzus gadus nemaz nemēģināju tuvoties meitenēm.
Piektajā klasē mani aizsūtīja uz nometni Mazirbē. Tur bija divas skaistas meitenes. Madara un Anete. Madarai bija brūni, gari un taisni mati. Un visai neķītrs smaids, kurā piedalījās arī acis. Varēja just, ka dažus gadus vēlāk viņa kļūs par īstu slikto meiteni, un tā arī notika. Pēdējo reizi, kad Madaru satiku, viņas draugs vilka viņu aiz matiem ārā no kultūras nama tualetes. Viņa knapi turējās kājās. Anete bija gaišmate. Skaista un nevainību izstarojoša. Atceros, viņai kājās bija baltas mežģīņu zeķītes līdz potītei. Viņa nāca no labas ģimenes. Noliekot abas uz izvēles svariem, tie tomēr sliecās par labu Madarai. Viņas caururbjošais, piedauzīgais skatiens darīja savu.
Svarīgi ir piebilst, ka šoreiz nometnē man nebija konkurentu. Kamēr pārējie puiši vēl spēlēja paslēpes, es jau valkāju Metallica T kreklu. Un tādā vecumā tas ir daudz. Šķiet, tieši šā iemesla dēl saņēmu pastiprinātu uzmanību no abām meitenēm un nonācu izvēles priekšā.
Kādu brīdi pēc nometnes mēs pat ar Madaru bijām kopā. Dažas reizes tikāmies, pastaigājām rociņās. Laikam viņa gaidīja, ko vairāk. Viņai taču jau zvaigznēs bija ierakstīts, ka nevainība jāzaudē pirms saldajiem 16. Taču mana attapība tik tālu nestiepās, un mēs izšķīrāmies.
Īstās problēmas ar sievietēm sākās vidusskolā, kad pa īstam biju nobriedis, lai tuvotos tām, kuras man patīk. Un te arī sākas stāsts par konkurenci vīriešu starpā, ar kuru pamatskolā biju saskāries, bet ne izpratis.
Pabeidzu vakara vidusskolu. Mani klasesbiedri jau bija guvuši kaut kādu dzīves pieredzi. Cits kļuvis par tēvu vēl kāda par māti, bet daži jau pat strādāja algotu darbu lielveikalā vai kādā ražotnē. Un bija arī tādi, kuri prata iedzert, runāt ar meitenēm un vispār visu savu radošo enerģiju veltīt izklaidei, nevis mācībām, tāpēc skolas solā bija gadījies aizsēdēties ilgāk, nekā vajadzētu.
Mana klasesbiedre Ilzīte bija simpātiska meitene. Protams, ne jau kaut kāds skaistuma etalons, bet viņa prata izcelt savu pēcpusi, ietērpjot to apspīlētos džinsos. Krūtis viņai bija mazs, bet, kā likās, visai stingras. Mēs šad tad sasmaidījāmies, un, kad nerunāju galīgas stulbības, man izdevās pateikt arī kaut ko sakarīgu, kas, kā šķita, viņai gāja pie sirds. Bet, kamēr es tikai runāju, skatījos un smaidīju, mans klasesbiedrs Dainis kala Ilzīti, kamēr tā karsta. Viņš uzaicināja meiteni pie sevis, un pēc dažām sidra glāzēm ielauzās viņā.
Dažas dienas vēlāk viņš smaidot man teica: «Es paņēmu Ilzīti.» Izrādījās, neesmu greizsirdīgs. Mana interese par Ilzīti zuda. Taču pēc kāda laika pats interesantākais. Mēs ar Daini sākām kopā studēt un, sūcot alu, kopā arī dirnēt bārā, kurā strādāja viņa māsa. Ikreiz, kad mūsu muldēšanu pārtrauca kāda meitene, Dainis atzinīgi viņā klausījās, tad meistarīgi izteica dažus strupus komplimentus, bet, tiklīdz ko sarunā iesaistījos atkal es, tā saņēmu cirtienu: «Jā, jā. Nefilozofē te.» Vai arī. «Ai, nu ko tu muldi, tu tak esi piedzēries.»
Tolaik vēl nesapratu, ko tas nozīmē. Domāju, varbūt draugu nedaudz agresīvu darījis alkohols. Bet ar katru nākamo reizi man kļuva arvien skaidrāka aina, proti, parādoties sievietei, Dainis mani mēģina pataisīt par muļķi.
Pat ja šī saruna bija par mūziku vai grāmatām, tajā bija slēpta konkurence, erotisks zemteksts. Viņš nelaida garām nevienu izdevību. Jo labāk. Šādās situācijās nereti darbojas princips – jo mazāk sieviete apzinās savu vērtību, jo vieglāk viņu ievilkt gultā. Atliek atšūt savus draugus, likt sieviete domāt, ka viņas klātbūtne ir kaut kas īpašs, un tālākais jau bija dažu alus kausu jautājums, līdz izdilušās džinsenes un krūšturis ar noirušo lencīti nokrita uz netīrās komunālā dzīvokļa grīdas un divi nemazgāti ar alu piepumpēti rumpji satikās klibā ritmā.
Reiz dzīvoklī, kurā studiju gados mitinājos ar draugiem, viens no iemītniekiem atveda meiteni. Viņš bija pagatavojis meitenei kaut kādas vakariņas, pat nopircis vīnu. Viņi paēda, iedzēra un turpināja sēdēt. Vienkārši sēdēt. Tad virtuvē iznāca mūsu dzīvokļa biedrs Kārlis, kurš Daiņa stilā ar dažiem veikliem teikumiem jau meiteni aicināja uz istabu. Tikmēr mans draugs palika virtuvē viens.
Viņš necīnījās, jo nezināja, kas tā par spēli. Vismaz vīns vairs nebija jādala, jo meitene bija sadalīta. Nākamajā dienā par to runāja viss dzīvoklis.
Pirms dažiem gadiem biju vedējs klasesbiedres kāzās. Mēs esam labi draugi. Otrās dienas naktī pie ugunskura palikām tikai daži. Dažas meitenes, es un pazīstams džeks no līgavaiņa puses. Man ir sieva, bet viņš, ja nemaldos, šķīries. Katrā ziņā mans mērķis bija vienkārši turpināt sēdēt, dzert un runāties, kamēr otrs vīrietis, jūtot, ka tūliņ ausīs gaisma un, ja nekas netiks darīts lietas labā, saprata, ka gulēt būs jāiet vienam. Viņš sāka rīkoties. Ātri vien viņš uzsāka veco labo spēli, «Ai, Gati, nu ko tu tur dirs.» Es aizgāju gulēt viens. Bet viņam bija kompānija.
Un runa ne jau vienmēr ir par to, kā tiek dalīts medījums. Svarīgi ir tas, cik ātrā laikā viens vīrietis otram ietriec mugurā dunci. Un kā dēļ? Sieviešu dēļ! Bet sievietes taču nāk un iet, johaidī! Bet draugi paliek. Ne tā? Laikam jau nē. Uzskatu, ka draudzība nevar pastāvēt ne jau starp vīrieti un sievieti, tā nevar būt starp diviem vīriešiem un sievieti.
Esmu piedzīvojis neskaitāmus gadījumus, kad sievietes klātbūtnē vīrieši uzvedas kā nodevēji. Apņirdz viens otru, pazemo. Tikai nez kāpēc izslavētā sievietes intuīcija dus un nemostas. Un, kas vēl svarīgāk, pats esmu rīkojies līdzīgi, jūtot, ka kompānijā ir kāds, par kuru var pasmieties, tādā veidā izstumjot to no spēles un piesaistot sievietes uzmanību vai vismaz smaidu un acu skatienu.
