Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vai viegli samelot sev?
Skaidro Agris Grava, geštaltterapeits:
«Samelot sev mudina gan nevēlēšanās pieņemt objektīvo realitāti, jo pieņemamāka šķiet tās apzināta vai neapzināta sagrozīšana, gan bailes no sāpēm, no izgāšanās, apziņas, ka neesi atbilstošs. Gana bieži dzirdami šādi apgalvojumi: «Esmu neveiksminieks, šis darbs nav domāts man, attiecību man nebūs, mani neviens nemīl…» Arī tā ir melošana sev pašam – vispārinājumi apgalvojumu formā vienkārši nevar būt patiesi, bet acīmredzot kādi piedzīvoti notikumi vai bailes no tiem ir tik lielas, ka vieglāk šķiet sev stāstīt pasakas un sagrozīt realitāti nekā mēģināt risināt problēmu. Apgalvojumam ir kāds pamats, ja esi darījis, nonācis pie rezultāta, analizējis un secinājis. Bet arī tad nav iemesla vispārināt, jo tā bija tikai viena darbība un vienos konkrētos apstākļos. Melot sev var likt arī pārliecības. Piemēram, kāda reliģiska pārliecība vai pārliecība, ka visi tevi grib apkrāpt, ka visi ir negodīgi, ka visi darbinieki ir sliņķi. Šādas pārliecības var būt tik spēcīgas, ka cilvēks redz to, kā nav, vai neredz to, kas ir, – objektīvā realitāte tiek kropļota un pielāgota šīm savām pārliecībām.
Vēl kāds aspekts: neapzināti meli sev var būt arī psihes aizsardzības mehānisms.
Piemēram, izstumšana. Parasti šādas rīcības pamatā ir kāds traumējošs notikums. Tik spēcīgs, ka cilvēka psihe vienkārši izstumj no apziņas visu, kas līdzinās vai atgādina traumējošo pieredzi. Rezultātā cilvēks neapzinās, ka ir darījis vai runājis kaut ko. Tikai klausoties apkārtējo atsaucēs vai komentāros, viņš var konstatēt neatbilstību starp dzirdēto un paša atmiņām. Ja šīs neatbilstības nekādas neērtības nesagādā, viss kārtībā, bet, ja sāk sagādāt, ir vērts noskaidrot objektīvo realitāti.
Melot sev – tas ir kā ar Latvijas karti ceļot pa Austrāliju. Maigi sakot – neefektīvi. Nevari nonākt īstajā vietā, īstajā laikā. Neredzi šķēršļus, neredzi iespējas. Melošana sev ilgtermiņā draud ar nopietnām sekām, pat psihozi, sabrukumu. Lai saprastu, kā tas notiek, var iztēloties šādu scenāriju: kā tas būtu, ja tu pamēģinātu identificēties ar kādu tēlu un iestāstīt sev, ka tev piemīt šim tēlam raksturīgās īpašības. Kādu brīdi šādu pašapmānu var īstenot, bet ne ilgi, jo, apkalpojot šo tēlu, tu izsmelsi gan fiziskos, gan garīgos spēkus krietni vairāk nekā tad, ja šīs tēls būtu līdzīgs tavas personības būtībai, tavam īstajam es.
Ja kāds aizrādījis, ka tu sevi māni, būtu labi mēģināt nofiksēt mirkļus, kad tev ātri, bez papildu izvērtēšanas vai argumentēšanas, gadās izteikt apgalvojumus. Jebkurā sarunā, arī sarunā pašam ar sevi. Tad būtu sev jāuzdod jautājums, kas liecina par šāda apgalvojuma patiesumu. Šāds jautājums sev ir labs sākums, kā fiksēt pašapmānu. Nākamais solis ir satikšanās ar savām bailēm, bet tas jau ir cits stāsts.»
