Kāpēc ir vēlams izdzēsties no Facebook un kas ir spiegu Google?

Kiberdrošība
Māris Kūlis
27. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
«Ja nav, ko slēpt, tad nav, par ko uztraukties,» – tā skan bieži dzirdēta atbilde uz bažām par maza, vidēja un pat globāla mēroga izspiegošanas darbībām visā digitālajā pasaulē. Tas ir arguments, ko vienlīdz labprāt lieto gan ierindas pilsoņi, gan megakorporāciju vadītāji un valsts izlūkošanas struktūru pārstāvji.

Edvarda Snoudena atklājumi 2014. gada jūnijā par ASV veiktajiem masveida izspiegošanas pasākumiem iznesa gaismā labi nojaustu, bet nepierādītu noslēpumu. Ja nav, ko slēpt, tad nav, par ko uztraukties, – šī formula ieguva jaunu kontekstu, jo atklājās, ka masveida privāto datu iegūšana patiešām ir realitāte un attiecas ne tikai uz visu rangu noziedzniekiem, bet uz ikvienu – no automehāniķa vai mājsaimnieces līdz literatūrkritiķim vai gleznotājam.

Snoudena nolūks, kā viņš to skaidroja žurnālistam Glenam Grīnvaldam no The Guardian un dokumentālistei Lorai Poitrasai, bija nevis parādīt kādas konkrētas negantības, ko sastrādājuši ASV slepeno dienestu darbinieki, bet gan runāt par principiem un sistēmiskiem pārkāpumiem.

Tapa zināms, ka ASV Nacionālā drošības aģentūra, plašāk pazīstama kā NSA, un arī visa izlūkošanas kopiena kā veselums organizējusi un īstenojusi tādu datu ievākšanas sistēmu, kas darbojas masveidīgi.

Proti, šī sistēma ievāc datus par visiem un vienmēr neatkarīgi no tā, vai tu esi vai neesi pie kaut kā vainīgs.

Tas būtiski atšķiras no ierastas spiegošanas vai izmeklētāja darba, kas ir mērķēts uz konkrētu personu un ir tiesneša atļauts. Masu novērošana ir pavisam kas cits – tā neuztraucas par atsevišķo, tā ir automatizēta visdažādāko veidu datu vākšana un uzkrāšana bez šķirošanas, lai vēlāk, ja ievajagas, datus varētu celt ­gaismā. Iepriekšējais mierinošais pieņēmums, ka likumīgas izmeklēšanas procedūras ir veidotas tā, lai iespējami daudz aizsargātu pilsoņu privātumu, Snoudena atklājumu gaismā sabruka kā kāršu namiņš. Sazvērestības teorijas par cilvēku čipēšanu izrādījās esam ne visai tālu no patiesības – citas tehnoloģijas, bet efekts tas pats.

Viens no pasākumiem, dēvēts par PRISM, nodrošināja piekļuvi vairāku lielāko ASV interneta tehnoloģijas uzņēmumu lietotāju datiem, tostarp, Microsoft, Google (tātad arī Gmail), Apple, Yahoo u. c. Runa ir par e-pasta vēstulēm, tērzēšanas vēsturi, datorā glabātajiem datiem, Skype sarunām utt. Šāda veida informācijai esot varējuši piekļūt pat diezgan zema līmeņa NSA darbinieki, un, lai gan ASV pilsoņu izspiegošana bijusi nosacīti nelikumīga vai, ja tā var teikt, puslikumīga, tas nenozīmē, ka tā nav notikusi.

Tomēr ASV spiegu aroda lielākais dārgums esot izspiegošanas programma XKeyscore.

Iekļaujot daudzus dažādus datu avotus, tostarp, PRISM, un, pieslēdzoties interneta pamattīklam (Upstream collection), t. i., optiskajiem kabeļiem un maršrutētājiem, tā izveidoja spiegu Google, kas ļāva ērtā saskarnē aplūkot detalizētu informāciju par ikvienu, kas vien atstājis kādas pēdas tīmeklī, – lasīt e-pastu, komentārus, tērzēšanu, redzēt lejupielādes, apmeklētās tīmekļa vietnes, zvanu vēsturi, YouTube skatījumus, lasītās e-grāmatas utt.

Piemēram, Snoudens atminas gadījumu, kad bijis jāizspiego indonēziešu zinātnieks, kura noziegums bija tāds, ka viņš bija nosūtījis savu CV un pieteikumu vakancei kādā Irānas universitātē. Lai šo potenciālo teroristu laikus atmaskotu, NSA bija parūpējusies ievākt un sakārtot visdažādākos materiālus. Savā NSA datorā uz ekrāna vērot video, kur šis zinātnieks ar mazu bērniņu klēpī cenšas kaut ko lasīt, nenojauzdams, ka to redzēs vēl citi, lūk, tas esot bijis dīvaini.

Snoudenam par savu atklātību nācās maksāt ar nokļūšanu ASV visvairāk meklēto personu sarakstā.

Viņam inkriminēja visaugstākā mēroga valsts noslēpuma izpaušanu, par ko pienākas ļoti bargs sods. Patlaban, gandrīz 7 gadus pēc slepenās informācijas izpaušanas, Snoudens dzīvo Maskavā, kur viņam ir piešķirts pagaidu patvērums.

Snoudena grāmata

Jau kopš 2014. gada vasaras gan plašākai sabiedrībai, arī man, gan žurnālistiem, kas riskēja satikt Snoudenu, ir bijis jautājums: kāpēc jauns un vesels cilvēks izvēlas riskēt ar visu atlikušo dzīvi?

Kā atminējies žurnālists Grīnvalds, viņš bija iedomājies, ka satiks vecu, dzīves un sirdsapziņas sagrauztu vēža slimnieku, kam vairs nav nekā, ko zaudēt, nevis kautrīgu jaunekli. Iespējams, 2019. gada nogalē klajā nākusī Snoudena autobiogrāfija Permanent record, kur viņš izklāsta savu dzīvi kopš agras bērnības līdz pat šodienai, kā arī tiecas skaidrot savus apsvērumus un iemeslus NSA noslēpumu atklāšanai, ir mēģinājums sniegt atbildes.

Snoudens pievēršas bērnībai, atminas vecākus, skolas gaitas. Biogrāfiskais ­stāstījums, kas sākas ar bērnību – pirmo spēļu konsoli, datoru un apburtību ar jaunajām tehnoloģijām –, turpinās ar atmiņām par 11. septembra iespaidu uz viņa patriotismu, par darbu dažādās izlūkošanas aģentūrās, tostarp, CIP un vēlāk arī NSA.

Snoudens pievēršas arīdzan dažādām sava aroda specifikām, piemēram, skaidro, ko īsti nozīmē būt ārštatniekam (neko – tas ir tikai piesegs un nodokļu optimizācija).

Viņš izklāsta savu spiega pieredzi, strādājot Šveicē, un vilšanos tradicionālajās spiegošanas metodēs.

Būtisks pieturas punkts ir darbs Tokijā, kur viņš pirmo reizi atskārš, ka kaut kas nav lāgā. Jau tolaik bija uzjundījis skandāls par datu ievākšanas programmu Stellarwind, taču izmeklētāju publiskais ziņojums bija nomierinošs. Netīšām uzdūries iekšējai lietošanai paredzētajai ziņojuma versijai, Snoudens atskārta, ka dokuments situāciju apraksta pavisam citādi. Ja publiski tika teikts, ka nelikumīga izspiegošana nenotiek, tad ziņojumā tika skaidri atklāts, ka notiek gan.

Snoudena autobiogrāfijā vienuviet izklāstīti vismaz trīs stāsti. Pirmkārt, tas ir dzīvesstāsts par mēreni interesantu ­personu, kas lielāko daļu dzīves pavada pie datora ekrāna. Otrkārt, tas ir krimiķis, kurā lasītājs var just līdzi jaunam varonim, kas cenšas no pasaulē varenākās izlūkošanas institūcijas iznest slepenus dokumentus. Treškārt, tās ir filozofiski un tiesiski ietonētas pārdomas ar uzdevumu gan attaisnot pašu, gan atmaskot pāridarītājus.

Tieši trešais stāsts ir svarīgākais. Tā galvenais uzdevums, manuprāt, ir Snoudena pozīcijas izskaidrošana un tādējādi arī aizstāvība.

Kā viņš pats to ir vairākkārt norādījis, taisnīga tiesa ASV viņam nav pieejama, jo varas iestādes uzstāj, ka konkrētie noslēpumi ir tādi, par kuriem nedrīkst runāt publiskā tiesā.

Tātad arī Snoudena aizstāvība, kas ir tieši saistīta ar spiegošanas programmas būtību, principā nav uzklausāma. Atliek tikai triviālais jautājums, ir vai nav Snoudens kaut ko iznesis no NSA? Jā, protams, ir iznesis – to jau neviens nenoliedz.

Snoudena atklāti paustā nostāja un motivācijas skaidrojums ir rūpes par elementārām tiesībām uz privātumu, turklāt izteikti amerikāniskā garā. Snoudens ir caurcaurēm amerikānis. Tikai amerikānis varētu savai draudzenei Valentīna dienā uzdāvināt iekāroto revolveri. Taču kā «īstens patriots» Snoudens izjutis aizvainojumu par ilgstošu un sistēmisku privātuma un tādējādi arī indivīda brīvības noliegšanu.

Atsaucoties uz ASV Konstitūcijas Tiesību bila 4. labojumu (Amendment IV), kurā pausts, ka «Nav pārkāpjamas cilvēku tiesības uz personas aizsardzību, viņu māju, dokumentu un īpašuma aizsardzību no nepamatotām kratīšanām un aresta,» Snoudens interpretēja, ka ASV valdība un it īpaši izlūkošanas kopiena pārkāpj savas pilnvaras un tādējādi rīkojas klaji prettiesiski. Tādējādi, apelējot, ka zvērējis uzticību tautai, nevis «konkrētai varai», viņš pieņēmis lēmumu darīt pārkāpumus zināmus. Protams, šāda argumentācija varētu šķist nedaudz banāla, lai gan tā nebūt nav aplama.

Cits trauksmes celšanas ierosinājums varētu būt bijis sentiments. Jau no pirmajām lappusēm Snoudens ļoti pacilājošā tonī atminas «vecos, labos laikus», kad tīmeklī valdīja galēja brīvība. Tie bija laiki, kad pa tīmekļa ārēm lielākoties klīda dīvaiņi vai speciālisti, bet troļļi vēl saldi gulēja. Un, pat ja kāds trollis jau uzdarbojās, tie bija savējie.

Arī pats atminos tos dīvainos laikus deviņdesmitajos, kad, sēžot LZA augstceltnē un buroties ekrānā, vajadzēja no zila gaisa izdomāt, ko nez varētu ierakstīt adrešu joslā.

Nudien, tas bija apburošs spēks un aizraujoša dzelme, kas ļāvās plūdumam, kurā saikne ar materiālo dzīvi bija tikai nosacīta. Tas ir kaut kas radikāli cits nekā Facebook un Google internets, kurā katrs solis tiek pierakstīts konkrētai personai. Zaudēt šo paralēlo pasauli nudien varētu būt bijis sāpīgi daudziem.

Ja uz Permanent record lūkojas kā uz filozofisku, tiesisku vai politoloģisku traktātu, tad problēma ir nevis pati nostāja, bet gan tās virspusīgums. Taču te jāņem vērā, ka Snoudens nav tiesību profesors. Viņš ir, nebaidīsimies šā vārda, nūģis­ – nesabiedrisks gudrinieks. Turklāt esmu pārliecināts, ka Snoudens par šādu apzīmējumu neapvainotos.

Publiskiem tēliem ir jāuzņemas savs krusts un atbildība, ko viņiem uzspiež sekotāji, un tādējādi arī Snoudens ir spiests lēkt privātuma aizstāvju zirgā un doties cīņā, lai gan viņš nebūt nav vēlējies iegūt slavu. Snoudens jau no pirmā teikuma uzcītīgi stāsta, cik parasts viņš ir. Un lielā mērā viņš tāds patiešām ir. Viņu neparastu dara viens notikums – trauksmes celšana –, nevis ģeniālas filozofiski tiesiskas idejas par personas datu privātumu.

Ja ir vēlme iedziļināties globāla mēroga izspiegošanas (uzraudzības) pasākumos, labāk izvēlēties citus tekstus.

Ja vēlaties pievērsties salīdzinājumiem ar uzraudzību totalitārismā, tad labāk lasīt Orvela 1984.

Ja gribat nodoties pārdomām par birokrātijas anonīmo varu, sīkpilsoniskām ciešanām, bailēm no sava grēcīguma, par paralizējošo bezpalīdzības izjūtu, kas pārņem neieinteresētas un līdz šķebīgumam lietišķas varas priekšā, par bezspēcību attiecībās, kur nezini neko, bet par tevi zina visu – tad labāk lasīt Kafkas Procesu.

Domājot konkrēti mūsdienu kontekstā, vērtīgāk būtu izlasīt Šošanas Zubofas apjomīgo pētījumu Surveillance capitalism, kurā viņa analizē modernā ­kapitālisma ­saaugšanu ar datu iegūšanas rūpalu. Analizējot izspiegošanas kapitālisma saknes un darbību, Zubofa runā par personas tiesībām uz patvērumu (sanctuary) – savām mājām kā personīgo svētvietu, kur mani nekas netraucē un kur varu norobežoties.

Zubofa pauž bažas par tiesībām uz nākotni pretstatā digitālās reklāmas rūpala centieniem ietekmēt uzvedību, jautājot, cik lielā mērā cilvēkam atliek brīvība izvēlēties savu ceļu, ja to nemitīgi tiecas ietekmēt reklāmas manipulatorā vara. Tie ir temati, kas atšķirībā no valsts spiegu veiktās datu vākšanas ļoti konkrēti un acīmredzami ietekmē ikviena cilvēka dzīvi katru dienu.

Caurumi un puscaurumi

Nevarētu noliegt arī to, ka Snoudena dzīvesstāsta izklāstā ir vairāki caurumi vai vismaz puscaurumi. Snoudenam lēmums izpaust valsts noslēpumus bijusi dzimtenes aizstāvība no tiem tumšajiem spēkiem, kas uzurpējuši patieso amerikānismu. Līdz ar to šķiet pārsteidzoši, ka daži kutelīgi jautājumi ir atstāti novārtā.

Viens no tiem ir Snoudena dzīve Maskavā. Tikšanos ar žurnālistiem Snoudens sarīkoja Honkongā, bet vēlāk vienojās par patvērumu Ekvadorā. Lai nekristu ASV drošībnieku nagos, bija jālido pa tādu valstu gaisa telpām, kas amerikāņu prasībām nepakļaujas. Ieplānotais maršruts bija Honkonga–Maskava–Havana–Karakasa–Kito.

Taču, kamēr Snoudens atradās lidmašīnā, ASV valdība anulēja viņa pasi, un tas nozīmēja to, ka atbilstoši starptautiskajām tiesībām viņš nebija tiesīgs iekāpt nākamajā lidojumā uz Havanu un nācās palikt Šeremetjevas lidostā Maskavā. Snoudens atklāj, ka un kā viņu uzrunāja Krievijas drošības dienesta FSB pārstāvji, bet ar to arī stāsts beidzas. Viņš laipni atteica sadarbību, un viņi laipni atvadījās.

Vai tiešām Krievijas specdienesti – tie paši, kas laista apkārt poloniju un novičoku – bija tik pieklājīgi un pieticīgi?

Ņemot vērā Snoudenam izvirzītās apsūdzības un Krievijas drošības struktūru slavu, izklāsts ir pārāk knaps.

Snoudena stāsta – gan grāmatas, gan dzīves – centrālā tēma ir un paliek jautājums par tiesībām uz privātumu. Tas nav tikai jautājums par to, vai drīkst vai nedrīkst izspiegot kādu narkodīleri, pedofīlu vai teroristiskas organizācijas biedru. Šādu gadījumu novērošana, datu ievākšana, galu galā, jau izsenis ir bijis gan policijas, gan izlūkdienestu darbs. Privātuma problēma iegūst pavisam citus vaibstus globālās digitalizācijas apstākļos.

Atgriezīsimies pie jautājuma, kāpēc man vispār vajadzētu justies vainīgam? Kāpēc man ir jāpierāda, ka man nav, ko slēpt? Kāpēc vispār bumbiņa ir manā pusē? Ierasta atbilde ir saistīta ar drošības apsvērumiem. Tiesa gan, vēl nebūt nav skaidrs, vai patiešām masveida (nevis mērķēta!) izlūkošana kaut ko dod. Izsakoties līdzībās, ja siena kaudzē meklē adatu, nez vai vēl vairāk siena vairos izredzes šo adatu atrast.

Lai gan NSA u. c. izlūkošanas struktūras uzsver tieši drošības riskus, tomēr vēl arvien nav pārliecinoši pierādīts, ka sabiedriskās drošības nodrošināšanai no masveida datu ievākšanas būtu kāda jēga. Turklāt daļa no problēmas ir tā, ka izspiegošanas programmas ir slepenas un līdz ar to gandrīz nav iespējams veikt kaut cik objektīvus pētījumus.

Cits aspekts ir masveida izspiegošana komerciālos nolūkos, ko veic un – vēl svarīgāk – veicina nevis valdības, bet gan komercstruktūras, piemēram, Google, Facebook vai Microsoft.

Te ir vietā pieminēt Snoudena skumjās pārdomas, ka viņš ir upurējis savu dzīvi, lai atklātu masveida izspiegošanu, bet tikmēr ļaudis paši no brīvas gribas izvēlas internetam pieslēgtus ledusskapjus vai pat tā dēvētos mākslīgā intelekta asistentus (Apple Siri, Amazon Alexa, Microsoft Cortana vai Google Assistant), nepadomājot, ko šie rīki analizē un kā vārdā datus apkopo. Snoudena vēršanos pret valsts varas rīkotu izspiegošanu zināmā mērā varētu dēvēt par jau novecojušu tematu.

Jaunās interneta tehnoloģijas un jaunās komunikācijas platformas kā Facebook un Twitter pasaule radīja sapni par jaunu demokrātiju un brīvību – digitālo utopiju, kur tīmekļa lietotāji saplūst vienotā kopienā. Tomēr sapnis nav bijis ilgs.

Patlaban, atskatoties uz Arābu pavasara izgāšanos, Islāma valsts propagandu vai Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās, drīzāk ir jārunā par digitālo naivumu. Jūsmu par globāla mēroga liberalizēšanos ir nomainījušas bažas par nevaldāma merkantilisma vadītām manipulācijām, ko nodrošina lielapjoma datu analīze (piemēram, bēdīgi slavenā Cambridge Analytica).

Ierasta atbilde uz nav, ko slēpt argumentu ir tāda, ka ikvienam ir noslēpumi. Tā tas visdrīzāk patiešām ir.

Gan jau katrs vismaz kādreiz ir kaut ko sagrēkojis, gan jau visiem ir lietas, par ko kaunēties.

Var piekrist, ka likumu daudzveidīgās interpretācijas ikvienu var pakļaut riskam. Tomēr šī nav labākā atbilde – ne tikai tāpēc, ka (daudzām) valstīm nav resursu izspiegot ikkatru, bet gan tāpēc, ka problēma ir dziļāka.

Varētu padusmoties, ka NSA analītiķi, tikai koleģiālisma vadīti, uzdūrušies glītam kailfoto, ar to labprāt padalās. Varētu padusmoties, ka valsts ievāc t. s. saziņas metadatus, piemēram, informāciju, ka zvanījāt uz onkoloģijas centru, ka zvanījāt uz pašnāvību novēršanas dienestu, ka tālruņa ģeolokācijas dati parāda, ka uzturējāties abortu klīnikā. Tas viss nav patīkami, taču, ja pieņemam, ka neplānojat veikt valsts apvērsumu vai nedodaties tirgot narkotikas, kā arī – ka valstī pie varas nenāks agresīvs totalitārs režīms, tad principā par to visu varētu arī neuztraukties.

Kāpēc būtu jālasa Permanent record?

Privātuma pieejamība ir arī jautājums par pilsoņa, indivīda, personas, cilvēka izjūtām, esot attiecībās ar kaut ko lielāku – valsts varu vai tīmekļa megakorporāciju. Tas ir jautājums par varas balansu, informācijas pieejamību un cilvēka bezspēcības izjūtu. Tā nav trivialitāte, jo cilvēks ir racionāls lēmumu pieņēmējs tikai politikas teoriju rokasgrāmatās, bet dzīvē cilvēks ir emocionāla būtne, kas totālas novērošanas apstākļos jūtas vismaz dīvaini, taču tas līdztiesīgu līdzdalību padara neiespējamu.

Privātums nav vienīgi tiesības uz noslēpumiem. Tikai iztēlojieties savas attiecības ar ģimeni, ar draugiem, tad ar paziņām un tad ar svešiniekiem. Jā, varētu stāstīt visu, bet biežāk to gluži vienkārši negribas. Kas tad ir persona – privātpersona? Vai gan tieši tas, ka vispār ir iespējams kaut kas privāts, nepadara personu par iespējamu? Dialektika starp valsti vai megakorporāciju un indivīdu ir dialektika starp publisko un privāto. Privātums ir norobežošanās savās mājās, savā patvērumā. Tas ir jautājums par sajūtu, ko dod būšana vienam ar sevi.

Privātums ir nevis bīstams noslēpums, bet gan nosacījums identitātes tapšanai.

Nošķirot sevi un savu privātumu no citiem, veidojas sevis apziņa. Privātums palīdz veidot es apziņu, definēt pašam sevi sevis dēļ. Tas ir svarīgi, lai cilvēks spētu pilnvērtīgi domāt, reflektēt. Domāšanai – refleksijai – vajag sevi, bet sev vajag privātumu. Tas ir arī jautājums par intimitāti, turklāt ne tikai attiecībā uz partneri vai gadījuma sakariem, bet arī uz draugiem. Personas privātumam jābūt pašas izvēlei.

Totāla novērošana, izspiegošana, uzraudzība nav tikai kaili dati. Tas ir arī noskaņojums, kas vienmēr paliek fonā. Datu drošība ir viena lieta, bet klusā uzraudzība kā lēni iedarbīga inde bendē līdztiesības izjūtu. Problēma jau nav tajā, ka kāds varētu gribēt paveikt kaut ko nelikumīgu, bet gan brīvības pieejamība. Tieši šī iespēja, ka esmu autonoma būtne, kas principā, ja vien ļoti vēlētos, varētu arī rīkoties, ir tas, kas demokrātisku sabiedrību padara par patiešām brīvu. Kaut vai neapzināta nojausma, ka sarunā piedalās vēl kāds, var nevilšus mazināt vēlmi domāt. Savukārt demokrātija bez domājošiem cilvēkiem ir vienkārši farss.

Galu galā, kāpēc būtu jālasa Snoudena Permanent record? Tas nav nedz izcils literārs darbs, nedz krimiķis, tas nav arī izcils filosofisks traktāts. Tomēr dažkārt ir tādi notikumi, par kuriem gribas saukt «Eu, nu, patiešām, nevar būt!» Žurnālistu vai akadēmiķu skaidrojumi, protams, ir derīgi, taču pirmavota stāsts – īsta liecinieka liecība – mēdz būt visskaidrākais un labākais veids, kā pamosties.

Post scriptum

Arvien skaidrāks top tas, ka tīmeklis vairs nav anonīmās bezrūpības rotaļu laukums. Pirmkārt, interneta tehnoloģija kā rīks nodrošina aizvien vairāk ikdienas dzīvē notiekošu procesus. Otrkārt, jārēķinās, ka gan valstu iestādes, gan komersanti, gan zagļi iekāro privātos datus katrs savu iemeslu dēļ. Tieši tāpēc jāatgādina, ka internetā pārraidītie un glabātie dati nav aizsargāti – šāda funkcija nav iebūvēta, tā nepastāv pēc noklusējuma.

Ja vēlaties aizsargāt kaut vai savas paroles, PIN kodus u. tml., par datu drošību jārūpējas pašiem.

Anonimitātes labad ieteicamākais tīmekļa pārlūks ir Tor vai vismaz Brave, bet meklēšanai turpmāk izmantojiet rīku DuckDuckGo vai Qwnat. Tērzēšanai Messenger vietā izmantojiet Signal. Izdzēsieties no Facebook. Vairāk skatīt tīmeklī www.privacytools.io, ssd.eff.org un reddit.com/r/privacy/wiki.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs