Kordiriģents Juris Kļaviņš: Vakarā nevaru aizmigt, ir par ko domāt

Diriģents
Zanda Jankevica
9. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa un no personiskā arhīva
Šopavasar kordiriģents JURIS KĻAVIŅŠ svinēja 75. dzimšanas dienu. Piedzīvots daudz: no satikšanās mulsuma ar pirmo kolektīvu – sirsnīgo pensionāru kori –, līdz varenajai kopības izjūtai, kad viņa roku vēzieniem seko Dziesmusvētku kopkora dziedātāju tūkstoši.

Dziedošu vecāku atvase

Jura Kļaviņa vecāki bijuši muzikāli ļaudis. Tēvs Leopolds – kompānijas dvēsele, lielākais dziedātājs, kurš allaž turēja melodiju un visām dziesmām labi zināja vārdus. Arī mammai Laurai no dabas dota skaista balss – viņa vienmēr gājusi pa māju dziedādama.

Lai gan Juris dzimis Rīgā, dvēselē allaž juties kā laucinieks. Bērnības vasaras pavadītas Drustos pie tēva radiem vai mammas dzimtajā Rūjienas pusē. Ciemodamies iemācījies visus lauku darbus. Kļaviņu ģimenē auga divi puikas – vecākajam dēlam Mārcim patika zīmēt, viņš devās apgūt gleznošanu Mākslas akadēmijā. Tiesa, ar laiku pievērsās mākslas vēsturei un vēl aizvien ir Rundāles pils muzeja krājumu glabātājs. Jaunāko dēlu Juri vecāki pievērsa mūzikai.

«Tēvs un mamma mani aizveda uz Emīla Dārziņa Speciālo mūzikas skolu. Jau pēc dažām dienām no Hospitāļu ielas, kur tolaik dzīvojām, braucu uz skolu viens.

Muzikālā dzirde man bija laba, to skolotāji uzķēra un uzreiz ieskaitīja kora klasē.

Vēlāk sāku mācīties arī rokas kustināt – diriģēt,» atceras Juris un atzīst, ka sevis apzināšanās un talanta atklāšanas ceļā izšķirīga nozīme bijusi skolotājiem, ar kuriem viņam paveicies.

Mācoties Konservatorijā, Jurim laimējās nokļūt pie izcilas diriģēšanas pedagoģes Ludmilas Pismennajas, savukārt kora pedagogs bija leģendārais Imants Kokars. Liela nozīme Jura muzikālajā karjerā bijusi arī diriģentam Daumantam Gailim, kurš bija kora Juventus mākslinieciskais vadītājs. Šis koris kļuva par Jura pirmo lielo nopietno diriģenta darbavietu.

«Mācoties Konservatorijas priekšpēdējā kursā, biju aizrāvies ar džezu, pats apguvu kontrabasu. Jauniešu orķestri, kurā spēlēju, vadīja Ringolds Ore. Viņš strādāja Rīgas skaņu ierakstu studijā Melodija un izstāstīja, ka tur vajadzīgs skaņu režisors. It kā ar diriģēšanu tiešas saistības šim darbam nebija, tomēr Melodijā iegūtā pieredze man lieti noderēja: diriģējot uzmanīgi jāklausās koris, jādzird kļūdas, bet skaņu režisora darbā tas viss bija jāspēj daudz smalkāk, asāk.»

Diriģentam pastrādāt par skaņu režisoru ir kolosāli veselīgi – var uzasināt dzirdi uz jebkuru skaņas defektu.

Dzīvē noder viss

Juris teic, ka nekad nav nožēlojis pat ne vismazāko darbu, ko savā dzīvē darījis. «Ikviena pieredze palīdz. Piemēram, spēlējot džezu, attīstīju labāku ritma izjūtu. Kad mācījos otrajā kursā, uzņēmos vadīt pensionāru kori Sudrabota gaisma arodbiedrību klubā Vecrīgā. Kundzes tā uz mani skatījās, tā klausīja! Esmu šim korim neizsakāmi pateicīgs. Vēl man kādu laiku bija koris Lauksaimniecības ministrijā, ansamblis redakcijā Cīņa, sieviešu ansamblis fabrikā Laima, no kurienes nācu mājās ar pilnām kabatām šokolādes konfekšu.

Brālēns Kārlis Bembers bija norīkots kultūras darbā Aizkrauklē, kur būvēja HES. Viņš mani uzaicināja par deju orķestra vadītāju. Trīs reizes nedēļā notika ballītes, ko apmeklēja HES celtnieki. Šis bija pirmais darbs, kurā piešāvu roku instrumentācijā, un man joprojām patīk to darīt – saviem vokālajiem ansambļiem dziesmu apdares veidoju pats. Gatavu dziesmu gandrīz nav, tās ir jāpielāgo, zinot dziedātāju iespējas.»

Studentiem vienmēr esmu teicis: ņemiet kaut vai vissliktāko, visvājāko kolektīvu! Būs iespēja parādīt, ko varat panākt.

Jura dzīvē ir bijis brīdis, kad vajadzēja pieņemt svarīgu lēmumu – turpināt attīstīties kordiriģēšanā vai apgūt simfoniskā orķestra diriģēšanas mākslu. «Ludmila Pismennaja mani aizveda pie Leonīda Vīgnera. Bijām jau pazīstami, jo draudzējos ar viņa dēlu Ivaru, ciemojos mājās. Lai cik asa bija Leonīda Vīgnera mēle, man viņš nekad neko sliktu nebija teicis. Taču šai lietā bija strikts: visu pie malas – nekādu koru, nekādu ansambļu! Izvēlējos palikt pie kordiriģēšanas. Varbūt mazliet esmu nožēlojis. Kas to lai zina, kā būtu sanācis. Ja toreiz no visa atteiktos, iespējams, šodien būtu kaut kur citur pasaulē. Diriģēt simfonisko orķestri ir neizsakāmi grūts darbs. Man tolaik nebija tādas uzņēmības.»

Diriģents un koris

Absolūta muzikāla dzirde diriģentam neesot obligāta. «Man ir relatīvā dzirde, un tas pat ir labāk – dzirdu, ja akordu saskaņās kaut kas ir šķībi. Trakums ir, aizejot uz kādu koncertu, – nevaru normāli klausīties, vienmēr dzirdu, ja tiek piekļautas kļūdas. Baudīt priekšnesumu tas traucē, taču diriģenta darbā ir svarīgi.»

Ilgus gadus Juris dziedājis Imanta Kokara kamerkorī Ave Sol. «Daudz no viņa mācījos. Diriģentam ar acīm ir jāaptver viss koris – vienlaikus jāredz katrs cilvēks, turklāt arī labi jāsadzird, vai kaut kur nerodas kāda nepareiza skaņa.»

Savulaik diriģenti Gido un Imants Kokari iedibināja skolotāju korus – tādi bija visā Latvijā. Juris Kļaviņš vadīja Aizkraukles rajona skolotāju kori. «Tā bija vērtīga koru kustība – skolotāji bija apķērīgi, ātri apguva repertuāru, korus atbalstīja rajonu vadība. Diemžēl līdz ar jaunajiem laikiem deviņdesmitajos gados šī kustība beidza pastāvēt.»

Juris ir pārliecinājies: «Lai koris būtu patiešām labs, svarīgs ir ne tikai dziesmu mācīšanas process, svarīgi ir apzināties, ar ko tu strādā. Ilgus gadus vadīju jauniešu kori Juventus. Tas uzdod citādu toni – nevar dziedāt tikai latviešu kora dziesmu klasiku, jāmēģina saprast, kas jaunos cilvēkus interesē.

Nu jau ar jauniešu kori es baidītos strādāt. Tagad ir cita paaudze, cilvēki mainās, un vajadzīgs citāds piegājiens.

Jā, ir atšķirība, kādu kori vadi: vīriem viena pieeja, sievām – cita. Ikšķilē man ir divi vokālie ansambļi. Vīriem gribas padižoties, parādīt savu vīrišķību, vajag mazliet bravūras, sievietēs ir maigums, bet jauktajā korī tas viss jāsavieno.»

Dažreiz diriģentam esot mazliet jāatkāpjas no kvalitātes. «Jāmāk izlavierēt. Man tas nav grūti, lai gan zinu diriģentus, kuri ir perfekcionisti. Es gribu, lai dziedātāji pēc katra mēģinājuma aiziet mājās ar labu sajūtu, nevis bažām par to, ka neko nevar izdarīt gana labi. Ir viegli nosist vēlēšanos, muļļājot grūtu skaņdarbu, kamēr visiem apriebjas. Grūtumu jāmāk apspēlēt tā, lai tas cilvēku nenomāktu. Kādreiz ir jāspēj to nobīdīt malā, lai dziedātājs jūt, ka viņš var.

Diriģentam savs koris labi jāpazīst, jāzina, ko dziedātāji spēj, un katrreiz jādod uzdevums par vienu mazu pakāpi sarežģītāks. Taču nepārspīlējot.

Repertuāra pasaulē ir atliektiem galiem, tikai jāmāk izvēlēties, lai dziedātāji sajūt, ka kaut ko viņi spēj nodziedāt labāk par citiem.

Vienmēr esmu teicis, ka diriģents ir dziedātāju kalps, nevis otrādi. Un vienmēr esmu izjutis cieņu pret to, ka dziedātāji ziedo savu laiku un nāk uz mēģinājumiem.»

Tiesa, dažkārt diriģentam nākas būt skarbam un no kāda dziedātāja atvadīties. «Parasti sliktus dziedātājus korī neņemu. Tomēr koristam pašam būtu jāsaprot, cik viņš ir spējīgs iekļauties korī un kad to vairs nevar. Ja nesaprot, diemžēl ir nācies pateikt, ka dziedāšana jābeidz. Tas ir ļoti nepatīkami. Slavenais igauņu diriģents Gustavs Ernesakss sacījis: ja nemāki atvadīties no dziedātajiem, no kuriem nav nekāda labuma, vienā brīdī attopies ļoti labu draugu vidū, bet koris tas vairs nav.»

Jura Kļaviņa ilgās muzikālās karjeras laikā koru līmenis esot krietni audzis. «Protams, kori ir atšķirīgi, dažiem pacelt repertuāru nav viegli. Daudz ir atkarīgs no tā, vai diriģents spēj aizraut. Dziedāšana korī nav tikai mēģinājumu process un koncerti, svarīga ir arī ārpusdarba dzīve.»

Pedagogs? Nekad!

Jauns būdams, Juris domājis, ka nekad nestrādās par pedagogu, bet dzīve iegrozījās citādi. «Man šķita, ka es it nemaz neesmu pedagogs, taču ilgu laiku strādāju par diriģēšanas pedagogu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kordiriģēšanas katedrā. Pasniedzu kordiriģēšanu arī mūzikas pedagoģijas nodaļas studentiem. To absolvējuši daudzi labi mūzikas skolotāji. Tā, manuprāt, ir svēta profesija – audzināt jaunos dziedātājus, izdarīt tā, lai bērni iemīl mūziku.

Man uzticēja arī Mūzikas akadēmijas komponistu un muzikologu kori, ar ko strādāju trīs gadus. Jaunie komponisti rakstīja dziesmas, un paši tās izpildīja. Šajā korī dziedāja Artūrs Maskats, Pēteris Vasks un citi tā laika jaunie komponisti.

Bija zināmas grūtības, jo – kas gan komponisti par dziedātajiem? Taču tā viņiem bija svētīga pieredze.

Šur tur pat aizbraucām koncertēt – dziedājām Rundāles pilī, bijām Ukrainā.

Nu jau trīs gadus nestrādāju par pedagogu, bet zinu, ka jaunā kordiriģentu paaudze ir spēcīga. Viņu galvenais uzdevums ir apvienot jauniešus, lai viņi saprastu, kas ir tā labā mūzikas drēbe

Juris gan pats ir iemēģinājis roku kompozīcijā, gan arī pamudinājis radīt skaistus skaņdarbus. «Par vienu gadījumu esmu ļoti lepns. Iepriekšējos Dziesmusvētkos izskanēja Ērika Ešenvalda komponētā Dvēseles dziesma. Esmu līdzdalībnieks šā skaņdarba tapšanā. Gatavojoties savai jubilejai, pasūtīju dzejniecei Anitai Kārkliņai tekstu. Parādīju to Ešenvaldam, un viņš uzreiz teica: ņemu! Tā radās skaista dziesma, kas ļoti patīk koriem un publikai. Žēl, ka aizvadītajos Dziesmusvētkos to nedziedāja.»

Jura draugs Ilmārs Lapiņš, ar kuru abi mācījušies vienā klasē, ir Irkutskas simfoniskā orķestra diriģents. Ar viņu izveidojusies īpaša sadarbība. «Pie Irkutskas orķestra ir kamerkoris. Pirms trim gadiem Ilmārs mani uzaicināja šim korim kaut ko iestudēt. Izdomāju, ka tā būs Baltijas sakrālā mūzika, ko var dziedāt latīņu valodā, un izveidoju koncertprogrammu. Koris bija atsaucīgs, un mums viss izdevās. Tagad esmu uzaicināts atkārtoti.»

Ave Sol, Juventus, Jubilate

Aiz diriģenta muguras ir bagāta koncertdzīves pieredze. «Kad sāku dziedāt Ave Sol, paralēli strādājot ar kori Juventus, mūzikā bija jūtams milzīgs uzrāviens. Ave Sol apvienoja pašus labākos Latvijas koristus ar izcilām balsīm un teicamu muzikālo dzirdi. Varējām celt tādus skaņdarbus, kādi Latvijā koru koncertos vēl nebija skanējuši, – vecklasika, modernā mūzika. Vispirms apbraukājām visu PSRS un tad tikām pāri robežai. Piemēram, piedalījāmies festivālā Francijā, kur saņēmām milzīgas ovācijas. Programmā bija latviešu, igauņu autoru dziesmas, tautasdziesmas un arī klasika. Ave Sol ar panākumiem startēja starptautiskajos konkursos, ieguvām godalgotas vietas.

Pirmie ārzemju braucieni bija iespaidīgi – piedzīvojam īstu kultūršoku. Rietumvācijā staigājām gar veikalu skatlogiem kā pa izstāžu zāli.

Pie mums tolaik bija pamatīga nabadzība.

Ar kori Juventus piedzīvoju skaistu braucienu uz Japānu. Tas bija kā aizlidot uz citu planētu. Japāņi ir ļoti punktuāli. Gadījās tā, ka programmā vajadzēja izmainīt vienu priekšnesumu. Zālē pilnīgā klusumā sēž aptuveni 2000 bērnu – galviņas melnas kā tāds paklājs. Iznāk pieteicējs un saka, ka programmā ir izmaiņas. Un tad tikai nošvīkst lapas, jo visi vienā mirklī pāršķir programmu. Tāda disciplīna! Kad pēc koncerta kāpām autobusā, bērni aiz sajūsmas spiedza un katrs gribēja kādam no mums pieskarties. Tas bija neticami un ļoti skaisti.»

Universitātes korī diriģents strādājis ar dažādiem dziedātājiem. «Students iestājas pirmajā kursā un domā: nu tik dziedāšu! Taču, kad divas reizes nedēļā jāiet uz kora mēģinājumu, kļūst par grūtu. Kāds pazūd pēc pāris mēnešiem, kāds – pēc pusgada, bet visizturīgākie paliek ar kori uz mūžu. Ir patīkami satikt bijušos dziedātājus, kuri atminas, cik labs bija kopā pavadītais laiks.»

Ar Latvijas Universitātes kori Juventus Juris Kļaviņš strādāja vairākus gadu desmitus. Šai laikā ne tikai dziedāts, bet arī koptas savulaik Daumanta Gaiļa iedibinātās tradīcijas, piemēram, rudens šašliku balle, un veidotas jaunas, daudz koncertēts un ceļots. Tomēr arī diriģentam pienākot brīdis, kad vajag paiet malā.

«Ar Juventus nostrādāju četrdesmit piecus gadus. Bija daudz izdarīs un daudz piedzīvots. Jutu, ka nav vairs ideju, kas koristiem ir vajadzīgas. Visam savs laiks. Atkāpos. Taču man ir cits koris – grandiozs koris Jubilate ar aptuveni septiņdesmit dalībniekiem, kurā dzied arī bijušie Juventus dziedātāji.

Jubilate ir mans sirds koris.

Šogad aprīlī ar koncertu Divreiz svētki atzīmējām manu 75. jubileju un 50 gadu uz skatuves kopā ar koncertmeistari Ilzi Dzērvi. Viņa ir viena no labākajām Latvijas koncertmeistarēm, kura patiešām izprot kori. Koncertmeistaram ir iekšēji jādzied līdzi, jāsajūt, kur temps paātrinās, kur – palēninās. Nedrīksti būt kā tāds automāts. Šie piecdesmit gadi uz skatuves ir pavadīti skaisti un interesanti.»

1999. gadā Jura Kļaviņa ieguldījums jaunatnes muzikālajā audzināšanā un latviešu kordziedāšanas mākslā tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka pakāpi. «Priecājos, kad to uzzināju. Tolaik biju sliktā stāvoklī. Koncertbraucienā ar kori Juventus uz Sardīniju nokļuvu nelaimē. Mistiska lieta! Aizbraucām uz kādu senu pilsētu. Diena skaista, jutos labi, vakarā bija paredzēts koncerts. Jau saposos koncertam, kad jūras krastā kalnā pamanīju nelielu kapelu. Izdomāju, ka jāiet apskatīt.

Uzkāpu pa taciņu augšā, un pēkšņi sareiba galva. Nekad nekas tāds ar mani nebija noticis. Apsēdos klints malā un uz sekundi zaudēju samaņu. Attapos, ka ripoju pa asajiem akmeņiem lejā. Izpletu rokas, sabremzēju un uzkritu uz neliela izvirzījuma klintī. Ja turpinātu krist, būtu pagalam. Mani nocēla ar helikopteru. Koncertu korim nācās nodziedāt bez manis.»

Traumu bija daudz, arī lauzta gūža. Diriģents pārcieta divas smagas operācijas un gandrīz gadu pavadīja slimnīcā. «Mani ļoti atbalstīja – telefons zvanīja nepārtraukti, naudu operācijām saziedoja.»

Tādās reizēs tas ir svarīgi, jo ir viegli sabrukt – muļķīgs gadījums izmaina dzīvi tā, ka tu vairs neesi tas, kas biji.

Kruķi vēl nebija nolikti malā, kad Juris jau braucis kopā ar kori uz nometni Jūrmalā. Tolaik aktīvi strādājis Mūzikas akadēmijā un arī no kolēģiem saņēmis milzīgu atbalstu.

«Kaut kas šai zemē man vēl jāizdara, ja reiz sargeņģelis izglāba. Jā, volejbolu vairs nevaru spēlēt, jo kreisā kāja īsti labi nefunkcionē, taču tas arī ir vienīgais zaudējums. Koris man ir, ansambļi arī, un jūtu, ka viņiem esmu vajadzīgs, kaut ko vēl varu dot.»

Svētku repertuāram – vecajo padomi

Jurim Kļaviņam ir bijis gods un laime būt par vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģentu un svētku Goda virsdiriģentu, par latviešu Dziesmu svētku virsdiriģentu ārzemēs, viņš bijis Baltijas studentu dziesmu svētku Gaudeamus virsdiriģents un muzikālais vadītājs.

«Dažas dziesmas kori apgūst ātri, ar citām – mokās. Un tad ir dusmas: kādēļ šī dziesma ir jādzied Dziesmusvētkos? Pēdējo svētku repertuārā arī šis tas bija par smagu. Vienreiz nodziedāja, bet vairs nedziedās. Ir mūžīgs cīniņš par vieglā un nopietnā repertuāra proporciju. Pastāv arī uzskats, ka būtu jādzied tikai nopietnas dziesmas. Bet līdzsvars ir vajadzīgs, tad publikai būs interesanti.

Izvēloties Dziesmusvētku repertuāru, mums ļoti pietrūkst demokrātijas. Cilvēki, kuri to uzņemas, ir pārliecināti, ka zina vislabāk.

Dažreiz domāju: kāpēc nekad nav skanējusi tā vai cita dziesma? Man ir tuva latviešu klasika – Vītols, Melngailis, Zālītis un citi autori. Melngailim ir kolosāla dziesma Rožu lauks. Barisonam ir lieliska dziesma Kā sniegi kalnu galotnēs. Tās nav iekļautas, kaut gan Dziesmusvētkos skanētu fantastiski. Varbūt nenāktu par ļaunu svētku repertuāra izstrādei veidot tādu kā vecajo padomi? Varu par simt procentiem pateikt, kura dziesma kopkorī skanēs un kura neskanēs.

Protams, nedrīkst nolaisties līdz lētiem šlāgeriem un dziedāt vienbalsīgi, tomēr uztaisīt pārgudru, sarežģītu repertuāru arī nav prātīgi. Pietiktu ar pāris grūtiem gabaliem. Ir plašas iespējas atrast vērtīgas dziesmas, kas nav apgrūtinošas. Dziesmusvētki nav domāti tam, lai mocītos. Turklāt daudzkārt jau ir runāts, ka jaunais repertuārs vispirms būtu jāpārbauda – jādod izdziedāt labiem koriem.»

Latvieši ir dziedātāju tauta – to nu diriģents apstiprina ar pilnu pārliecību. «Tas, ko varam izdarīt Dziesmusvētkos, ir unikāli, tā ir tautas kopā turēšanās, kas cauri laikiem ceļ tautas pašapziņu. Padomju gados ar dziesmām varēja apmānīt partijas nomenklatūru un pavēstīt to, par ko nedrīkstēja runāt.»

Atceros, Gido Kokars vadīja Bauskas skolotāju kori. Reiz viņš iestāstīja partijas vadībai, ka Oktobra svētkos ir jādzied Vivaldi Glorija. Un nodziedāja!

Īpaša Jurim šķiet Baltijas studentu Dziesmu svētku tradīcija. «Tie atšķiras ar jaunību, iznesību, trakulībām. Pašlaik gan šie svētki ir mazliet noplakuši, ir sajūta, ka Baltijas valstis cita no citas nedaudz distancējas, tomēr iepriekšējie svētki, kas notika Daugavpilī, izdevās ļoti skaisti. Vai šādi svētki pastāvēs? Vajadzētu, jo tas ir veids, kā mums, baltiešiem turēties kopā, parādīt, ka esam plecu pie pleca, ka mūsos ir spēks. Šķiet, pašlaik tiem trūkst idejas un iedvesmotāja.»

Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģenti paši neizvēlas, ar kādu dziesmu stāsies kopkora priekšā. «Man piedāvā, un es pieņemu. Dīvaini, bet kopkora diriģēšana manī neizraisa bailes, lai gan citi diriģenti ir teikuši, ka dažreiz tās izjūt. Es jūtu, kā manam žestam kori seko. Tas, protams, nav viegli, jo jāaptver visi dziedātāju tūkstoši, bet izdarīt to var.»

Ar laivu pa Daugavu

Jura ģimene ir muzikāla, tomēr viņa pēdās nav sekojis neviens. «Bērnu profesijas nav saistītas ar mūziku, un savulaik par to dusmojos, jo viņiem ir gan muzikālā dzirde, gan laba balss. Vēlējos, lai vecākais dēls mācās mūziku, taču viņš to nespēja skolotāja dēļ, kurš visu laiku viņam pieminēja tēvu diriģentu un atgādināja, ka jābūt labākam. Mūzikas mācīšanos dēls meta pie malas, tomēr joprojām dzied korī Juventus.

Jaunākais gan šo savu talantu neizmanto. Meitai ir skaista balss, viņa dzied pirmo soprānu manis vadītajā sieviešu vokālajā ansamblī Nona. Man ir divas mazmeitiņas un jau arī mazmazdēls.

Būtu jauki, ja kāds nopietni pievērstos mūzikai.

Mazmeita Ventspilī pabeidza mūzikas skolu, labi spēlē flautu, varēja iestāties Mūzikas akadēmijā, tomēr devās studēt kultūras menedžmentu.»

Lai gan visa Jura dzīve saistīta ar mūziku, viņam neesot sveša arī tehnikas pasaule. Kādreiz savus auto remontējis pats, tagad aizrauj nesen iegādātā laiva, ar ko patīkami doties Daugavas viļņos. Daļa diriģenta sirds pieder Ikšķilei, kur Daugavmalā ir ģimenes māja, iekopts dārzs, kur ir viņa dziedošie kolektīvi un piedzīvots daudz spilgtu notikumu.

«Kad astoņdesmitajos gados būvēja Ikšķiles estrādi, visi gājām talkā. Tad jau sāka publiski Jāņus svinēt, bija grandiozi uzvedumi ar zirgiem un lielām tautas masām. Nodibināju Ikšķiles jaukto kori.

Arī mani vecāki šajā korī dziedāja – tādu prieku viņiem vecumdienām pagādāju.

Kora nosaukums bija Juglas zieds, jo tā saucās kolhozs. Jauki laiki bija, cilvēki – entuziasma pilni. Tomēr nevarēju apvienot darbu Rīgas korī un šeit, Ikšķilē. Prieks, ka mans students Česlavs Batņa turpina iesākto un vada Ikšķiles kori.»

Sava mīļā kora Jubilate dziedātājiem Juris esot sacījis, ka tad, kad nosvinēs Juventus simtgadi, un tas būs 2020. gadā, iespējams, viņš diriģenta gaitām pieliks skaistu punktu. Tomēr tagad par to šaubās. «Nezinu gan… Šis koris man ir kā ģimene, un viņi mani vēl grib. Meklēju repertuāru, kas patīkams dziedātājiem un vienlaikus publikai, mums ir labas tradīcijas, kopā svinam dzimšanas dienas. Cilvēkiem to visu vajag.  Turklāt esmu cieši saistīts arī ar ansambļiem. Vakarā nevaru aizmigt, ir par ko domāt. Nemetīšu plinti krūmos, pensijā gluži vēl negribas iet. Tālās zemēs esmu ar koriem pabijis, ir ko atcerēties. Gribas kaut kur aizceļot tāpat vien. Pasaule ir tik dažāda!»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs