Asja Lācis. Košā, eksplozīvā eksperimentētāja

Leģenda
Ineta Meimane
30. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Valmieras muzeja krājums, LNB izstādes Asja Lācis. Avangarda inženiere materiāli
Sieviete, kura reiz zaigoja, saistīja un žilbināja. Fanātiski, egocentriski un jutekliski… Avangarda teātra režisore un teorētiķe Anna Lāce (1891–1979), Eiropā zināma kā Asja Lācis. Viena no 20. gadsimta spilgtākajām latviešu radošajām personībām. Koša eksperimentētāja laikā, kad līdz režijai uzkāpa vien retā sieviete. Jā, pārliecināta kreisā. Kreisums un krievu avangards tolaik bija modē.

Brīnumaini, kā šī sīkā Līgatnes Ķempju muižas meitene Anna Liepiņa pratusi iedvesmot daudzus tā laika kultūras dižgarus – Vācijā Brehtu, Benjaminu, Reihu, Krievijā – Majakovski, Eizenšteinu. Un tā bija viņa, kurai mūsu Linards Laicens veltīja mīlas liriku Ho-Taī (1922). 

Pat tie, kuri Asju pazinuši, atzīst, ka tā arī nekad nav sapratuši, kas viņa ir par cilvēku. Bijis iespaids, ka viņa dzīvo it kā citā pasaulē, it kā allaž būtu kādā lomā. Sarežģītas dvēseles neizprotami pretrunīgas izpausmes. Neizdibināma. Ar īpatnējiem uzskatiem par morāli. Asa, valdonīga, neiejūtīga, neatlaidīga, liktenīgā, ļoti seksapīla…

Viņā mājojis temperaments, kam nevarēts pretoties. Komplektā ar labām valodas zināšanām un krāšņu izglītību. Un – idejām, ko Eiropā šifrē joprojām.

Mīļākās krāsas – oranžā un okerdzeltenā, tajās arī tērpusies, rotājusies gredzeniem. «Viņa varēja dabūt katru vīrieti.» Nebijusi tipiska skaistule, toties pelēkās acis – hipnotizējošas. Fotogrāfijas par īsto Annu Lāci nesniedzot gandrīz nekādu priekšstatu. Kā vēlāk savā atmiņu grāmatā par māti atklāti uzrakstīs viņas meita Dagmāra Ķimele: Asjas acis nebija dvēseles spogulis. «Pēc tām neviens nevarēja pateikt, kas šai sievai par aknām… Uguns meta atblāzmu viņas lielajās pelēkajās acīs, uz šo gaismu vīrieši traucās kā naktstauriņi uz tumsā degošu sveci.»

Padomju gados vācu valodā publicēti Annas Lāces memuāri Die rote Nelke (Sarkanā neļķe), tulkoti arī krieviski. Taču tiem uz vārda ticēt nedrīkst, jo tajos, kā apgalvo laikabiedri, viņa par sevi ārkārtīgi fantazējusi, nekritiski rādoties sev labvēlīgā gaismā.

Asjai paticis par faktiem pasludināt to, kā nav bijis, bet kas varētu būt iespējams.

Diemžēl dzīves īstenība nereti bijusi šokējošāka par šiem izdomājumiem.

Toties Asjas rakstu un ideju ietekme uz teātri un performances mākslas vidi, īpaši bērnu teātra psiholoģiju, Rietumeiropā 60. un 70. gados patiešām bijusi liela, viņas darbi izdoti krievu, vācu, itāļu, franču valodā. To apliecina gan vēsturnieki, gan grāmatu katalogi.

Anna piedzima Svaru zīmē, 1891. gada 19. oktobrī, sedlinieka un skrodera, pēc tautības lībieša, Ernesta Liepiņa ģimenē. 1898. gadā viņas vecāki pārcēlās uz Rīgu, Annas tēvs strādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti.

Vecāki izrādījās tālredzīgi ļaudis un, lai cik arī grūti gāja, meitu sūtīja labā skolā – Tērbatas ielas Ķeniņa meiteņu ģimnāzijā. Annas apņēmība jau tolaik bijusi apbrīnas vērta. Kādā skolas brīvlaikā viņa vienkārši iesēdās vilcienā un aizbrauca uz Varšavu piepelnīties: sameklēja tur guvernantes darbu, mācīja bērniem vācu valodu, kaut pati to zināja vien tik, cik skolā apguvusi.

Temperaments un smadzenes dzina Annu uz priekšu, droši vien arī vācu saknes. Kā reiz stāstīja Annas Lāces mazmeita, režisore Māra Ķimele, Asja esot stāstījusi, ka viņas mātei bijuši apbrīnojami mati – zaļganblondi, biezi jo biezi, līdz ceļiem, un viņa vesta uz muižu kungiem rādīt kā latvietes skaistuma etalons.

Tā kā meitenes tolaik bez kādas kautrēšanās tikušas lietotas kungu vajadzībām, tad nevarot zināt, kurš kungs radījis Māras Ķimeles vecmāmiņas māti…

Savukārt lībisko asiņu piejaukums Annas sejai piešķīris austrumu princeses līnijas. Maza izmēra kājiņa, izteiktie vaigu kauli un slīpās acis pelēkzaļā krāsā. Austrumniecisks piejaukums Asjas dabā izpaudies stipri.

Aristokrātes cienīgs bijis arī fakts, ka Asju vienmēr ir piesaistījuši tikai augsti inteliģenti un ārēji skaisti vīrieši. Viņa tos lietojusi, tā sakot, savai attīstībai – visās nozīmēs. Vispirms bijusi līgava ķieģeļu cepļa īpašnieka Saltupa iznesīgajam dēlam Rūdim, bet… «viņš taču bija budzis», pēc gadiem Asja skaidros. Toties vēsture glabā skaistu Saltupu dzimtas foto, kurā Asja pozē kā tās pilntiesīga locekle.

Patiesībā Asju saistīja, pirmkārt, bagāti cilvēki.

1911. gadā, tikko beigusi skolu, viņa iepazinusies ar 19 gadu veco reālskolas audzēkni, turīgu vecāku dēlu Jūliju Lāci. No visiem paziņām viņš Asjas mammai paticis vislabāk – slaids, skaists jauneklis pelēkiem matiem, lielām acīm. Pēc Asjas versijas, Lāči izdzinuši Jūliju no mājām, uzzinādami, ka dēls sapinies ar plikadīdu, tādēļ puisis apmeties pie viņas ģimenes.

Savu versiju par iepazīšanos ar Asju un Lāču ģimenes nepatikas iemeslus pēc gadiem savai mazmeitai Dagmārai atklās Jūlija māte. Reiz viņa gājusi skatīties, kāpēc Jūlijs pēdējā laikā nenācis vakariņās pie kopējā galda, bet aizbildinādamies ar darbiem, nesis ēdienu savā augšstāva istabā… Dēla istabā māte sastapusi gultā zvilnam gandrīz kailu jaunkundzi, kura nav vis mulsdama slēpusies zem segas, bet gan izslējusies un paziņojusi, ka sievietes ķermenis ir skaists un jaunam veselam vīrietim sieviete vajadzīga… Asja tobrīd bija tikko pilngadīga, un viņai patika šokēt. Kad arī Jūlijam apritēja 21 gads, viņi ar Asju salaulājās Krusta baznīcā. Lieki sacīt, ka Lāču senioru kāzās nebija.

Rāmais, atturīgi šarmantais un talantīgais Jūlijs Lācis vēlāk kļūs par Jaunāko Ziņu un Atpūtas veidotāju. Viņš būs pirmais latviešu žurnālists ar augstāko profesionālo izglītību. Studēs Parīzē, praktizēsies franču medijos. Kā literāts viņš vēsturē ieies ar slaveno darbu Mūža meža maldi – par latviešu baptistu emigrāciju Brazīlijas džungļos.

Vēlāk Lācis strādās Kirhenšteina valdībā un ies bojā Staļina pirmajās represijās…

Jūlijs Lācis bija no vīriešiem, kurus mēdz iemīlēt acumirklī, kuri allaž ir dāmu aplidoti. Toties viņu valdzināja tikai spilgtās un ekstravagantās. Asja bija Jūlija īstā uguns. Drīz viņa nomocīs Jūlija sirdi.

Lāci valdzināja ne vien Asjas augums, bet arī viņas aizrautīgā zinātkāre, tolaik sievietei netipiska. Pēc studijām Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā viņa apmeklēja dažādu slavenu režijas pedagogu meistarklases Maskavā, Pēterburgā… Jūsmoja par avangardiskā Meijerholda teātra izrādēm. Kad Lācis nonāca studiju praksē Orlā, arī Asja devās viņam līdzi un izveidoja savu pirmo teātri – bērnu proletārisko. Viņa izgāja pēckara Orlas tirgus laukumā un uzrunāja klaiņojošos ielu bērnus, bezpajumtniekus, bāreņus…  Asjas darbam bija milzu panākumi un sabiedrības atbalsts.

1919. gadā 13. februārī Orlā piedzima Asjas un Jūlija meita Dagmāra. Tā paša gada beigās viņi izšķīrās. Kā pēc daudziem gadiem rakstīs Dagmāra, Jūlijs sievu ļoti mīlējis, ilgi piedevis neuzticību, egocentrismu, nesavaldību, ģimenes dzīves haotiskumu… Šķirties izlēmis vien tad, kad jau sapratis, ka arī laba māte no Asjas neiznāks. Laulībai punktu pielikusi kāda dramatiska scēna pēc tam, kad Asja naktī nav pārnākusi mājās.

Lai nu kā tur bijis, Jūlija noraidījums Asjai izrādīsies ļoti dziļa trauma.

1920. gadā ar pusotru gadu veco Dagu uz rokām viņa atgriezās Rīgā. Savās atmiņās par šķiršanos no Jūlija Asja ierakstījusi ko pavisam citu. Patiesība uzpeldējusi, kad Dagmāra jau pieaugusi. Izrādījies, ka šķiršanās periodā, drīz pēc meitas dzimšanas, Asjai strauji uzradušies laulībai paralēli romāni: ar kādu jūsmīgu aktieri Bergmani, kuru plūstoši nomainījusi pret kreiso dzejnieku Laicenu. Ar viņa gādību Asjai Rīgā piedāvāts vadīt Tautas augstskolas dramatisko studiju.  

Jā, bet Asjas mātes instinkti atstājuši daudz neatminētu mīklu. Viņa strādāja ar ielu bērniem… Bezpajumtnieku bērni Asju interesēja kā sociāla parādība, kā psiholoģisks kopums. Bet, kā lasām 90. gadu nogalē izdotajā Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatā Asja – režisorei allaž trūcis laika pat nepieciešamākajiem pienākumiem pret pašas meitu.

Mazā Daga nemitīgi futbolēta starp dažādas radniecības pakāpes pieskatītājiem, ieskaitot mātes mīlniekus, bet bieži nemazgāta, nemainītiem autiņiem kūņojusies turpat mēģinājumu zāļu priekštelpās.

Grāmatā ir daudz šokējoša, daudz arī meitas rūgtuma. Īpaši graujošs, manuprāt, ir šis citāts: «Vēlāk māte smiedamās man stāstīja: kad pati jau sāku rāpot, es dažreiz atgrūdusi durvis un izkūņojusies nodarbību telpā, atstādama aiz sevis slapju sliedi. [..] Mātes loma neizpelnījās aplausus. [..] Viņa spēja darboties vienīgi rampas gaismā, publikas priekšā, ar svešiem bērniem.»

Kad Rīgā atgriezās arī Jūlijs, šķiršanos nokārtoja oficiāli. Un Asja izstrādāja pārsteidzošu gājienu – izdarīja visu, lai tiesa meitas aprūpi piespriestu viņai, nevis gādīgajam bērna tēvam. Kā šodien sacīs mazmeita Māra Ķimele – tas latviešu sievietēm ir visai bieži sastopams atriebšanās veids.

Jā, cietsirdīgs sadisms – ar bērnu atriebties vīrietim, kurš tevi ir noniecinājis.

Līdz pat mūža galam Asja Jūliju ienīdusi, tā arī nespējot viņam piedot sevis noraidījumu. «Jo Asja bija sieviete, kura jāpielūdz.» Taču Lācis pēc laika laimīgi apprecējās otru reizi un pēc Asjas neslāpa.

Tikai pēc gadiem Dagai nejauši atklāsies veids, kā tieši Asja Jūlijam atkarojusi bērnu, ko pašai nemaz nevajadzēja, – pārguļot ar šķiršanās lietas advokātu. Jā, daudzas savas problēmas Asja risinājusi tieši šajā iedarbīgajā ceļā.Atriebdamās ar Dagu, Asja Jūlijam tiešām sagādājusi ciešanas.  Bet cieta arī meitene, jo bija traucēklis mātes karjeras ceļā. Asja viņu varēja atstāt pieskatītājiem, nometnēs, sanatorijās un mēnešiem ilgi mierīgi ceļot pa Eiropu, taisot mākslu. Dagmāras atmiņas par vientulību 20. gadu Krievijā ir briesmīgas: nemitīgi pamesta kādos bērnu baros ar pāris audzinātājām, caurām zeķēm, izirušām sandalēm, aukstumā.

Tik smaga vientulības izjūta bērnu traumē uz mūžu.

Kad laimīgā kārtā Dagu pa reizei pasvieda pieskatīt siltajiem, gādīgajiem Jūlija vecākiem, par meiteni bieži parūpējās Lāča nākamā ekscentriskā draudzene rakstniece Lūcija Zamaiča (Par viņas spilgto dzīvi varat lasīt žurnāla Santa aprīļa numurā. – I. M.).

Jā, pretrunīgā Annas Lāces personībā bija daudz. Viņas meita raksta, ka sadzīvē māte bijusi «briesmīgi nevīžīga un nolaidīga», ap viņu vienmēr valdījis haoss. Šķietama pieticība un buržuju nicināšana apvienojusies ar žagatas kāri pēc dārgām rotām –«zeltu un briljantus viņa dievināja gluži neproletāriski» –, košiem tērpiem oranžā, oranždzeltenā krāsā. Un naivo lielību ar mazo kājiņu un skolnieciskajām plaukstām. Asja pastāvīgi vēlējusies būt uzmanības centrā, pievērst sev skatienus. Lai cilvēki par viņu sajūsminātos, iepazīstoties prasmīgi izlikusies, ka viņus apbrīno. Lēti, bet bieži – ļoti iedarbīgi. Tad šķitis, ka viņa izbauda sava valdzinājuma varas apziņu.

Asja nelietoja kosmētiku, matus nēsāja, atglaustus un sasietus mezglā – šarmants kontrasts ar košajām drēbēm. Šodien šķiet – apzināti veidots tēls: sekss plus intelekts. Un kreisums tolaik ir modē tāpat kā krievu avangarda māksla. 20. gados kreisā māksla attīstījās brīvi, tā valdzināja ar neparastību arī Eiropu. Nav brīnums, aizrāvās arī Asja.

Tādu – kaislīgi aizrautīgu – viņu sastapa traģiskais un spilgtais Linards Laicens.

Viņš, kurš vēlāk emigrēs uz PSRS un 1938. gadā arī ies bojā represijās. Tikšanās ar Asju notika vēl pirms revolūcijas Maskavā, latviešu bēgļu birojā. Bet pa īstam viņu kaisle uzplauka 1920. gada Rīgā. No savstarpējām zīmītēm starp Taiti (Laicens) un Honolulu (Lāce) tad arī radās dzeja Ho-Taī… Laicens iemīlējās īsti, neprātīgi, absolūti. Viņš kaisīja istabu sarkanām neļķēm, gaidīja Asju mājās no darba ar siltu ēdienu, servētu uz pieticīgas taburetes… Kā jau daudzi Asjas mīļākie, arī Laicens aprūpēja Dagu – ēdināja, mazgāja, lika gulēt, kamēr mīļotā režisoriski plosījās Berlīnē. Dagai viņš veltīja bērnu lugu Vējdzirnavas un šujmašīna.

Berlīne ir nākamais Asjas mūža pakāpiens. 1922. gadā viņa ieradās Vācijā kā preses sekretāre padomju tirdzniecības pārstāvniecības kino nodaļā, nodarbojās ar padomju filmu reklāmu PSRS vēstniecībā. Bija pilna ar Krievijas svaigajām avangarda vēsmām – skaista, intriģējoša. Kino zinātniece Valentīna Freimane reiz sacīja: «Vācu vēsturē Asju uzskata par vienu no trijām sieviešu figūrām, kas iemieso sievietes atbrīvošanos pēc Pirmā pasaules kara.»

Berlīnē Asja iepazinās ar aktrisi Mariju Leiko. Savukārt viņas mājās satika sava mūža nākamo vīrieti – jauniņo Vīnes ebreju Bernhardu Reihu, Reinharta teātra režisoru, nākušu no smalkas un prestižas dzimtas. Vēlāk tieši viņš kļūs Asjas uzticīgākais draugs, bezgala pacietīgs un pašaizliedzīgs mīļākais līdz kapa malai.

Reihs sekos līdzi visās viņas gaitās, arī uz Maskavu, mūža beigās kļūdams par likumīgu vīru.

Savās atmiņās šo iepazīšanos Asja glezno šādi. Dažas dienas vēlāk Reihs atsūtījis romantisku vēstuli: «Sarkana neļķe stāv glāzē uz mana naktsgaldiņa. Tā gaida tikšanos ar Jums.» Sekojis telefona zvans ar aicinājumu tikties… Kad uz Berlīni atbrauca Laicens, atvezdams arī Dagu, Asja Reiham melojusi, ka latvietis esot tikai viņas aizgādnis un palīgs. Pat ja visu sapratis, Reihs Asjas noteikumus pieņēmis, samierinājies.

Jā, Asja iepazīstas ar pašu Bertoltu Brehtu, slavenāko tā laika jauno, ultramoderno režisoru un dramaturgu. Vai arī viņš padevies Asjas valdzinājumam? Viņa ļāva tā par sevi domāt. Vēl trakāk – kādu fotogrāfiju pārveidoja tā, ka savas meitas vietā iekombinēja spožo Berlīnes režisoru.

Kad Reiham piedāvāja darbu Minhenē, Asja devās viņam līdzi. Vēlāk, šaudīdamās no turienes atkal uz Berlīni, atstāja Reiham savu meitu… Mazā bieži slimoja, un Reihs apmaksāja viņai rehabilitāciju Kapri salā Itālijā. Asja ar prieku devās meitiņai līdzi.

1924. gadā Kapri salā startē nākamais lielais Asjas mīlasstāsts.

Svarīgi – katrs nākamais kaisles kāpiens allaž izrādās ciešā vijumā ar jaunām iespējām arī Asjas teātra teorētiķes virzībā.

Kādu rītu Asja ar Dagu izgājusi vietējā bodītē nopirkt mandeles, bet nezinājusi, kā to pateikt itāliski. Te pēkšņi pienācis ļoti izskatīgs kungs un vāciski piedāvājies palīdzēt, pēc tam arī aiznest iepirkumus. Sākušās sarunas un interese vienam par otru. Tas izrādījās viens no oriģinālākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta domātājiem Valters Benjamins, Vācijas ebreju izcelsmes literāts un filozofs. Pateicoties šim kungam, vēsturē ieies arī Asja – kā viņa iedvesmotāja. Ne vien kā erotiski vilinošā, bet arī kā uzskatu paudēja.

Pēc gadiem Dagmāra par Valteru Benjaminu uzrakstīs šādi: «Viņš bija skaists vīrietis, turklāt īsts gara aristokrāts. Maigs, jūtīgs un absolūti neaizsargāts pret manu nežēlīgo māti, kurai bija bauda mocīt un pazemot visus, kas viņu mīlēja.»

Kapri salā Benjamins strādāja pie disertācijas par baroka laika drāmu, un nu viņa dzīvē bija parādījies cilvēks, kurš reāli strādā teātra pasaulē. Tāda bijusi Asjas taktika. Lai iepatiktos intelektuāļiem, viņa drosmīgi un pašpārliecināti minējusi kādas grāmatas, ko šie ļaudis nebija lasījuši.

Intrigas apburti, pat lielākie snobi tā nonākuši valdzinājuma varā, sākuši justies melni un maziņi, apbrīnodami Asjas erudīciju. Arī Benjamins.

Kad Asja atgriezās Rīgā, drīz vien viņai sekoja arī Valters Benjamins. Tik ļoti pārņemts ar Asju, ka zaudēja jebkuru pašcieņu… Kad 1926. gadā Asja ārstējās sanatorijā Maskavā, romantisku jūtu vadīts, arī tur ieradās Benjamins.

Kaut gan vācu valodā publicētajās Maskavas dienasgrāmatās, ko nu arī latviski pārtulkojis Igors Šuvajevs, Benjamins godīgi ieraksta, ka, neskatoties uz burvīgumu, Asja ir bezsirdīga un vienaldzīga, kaut pieprasa nedalītu, ar zvērestiem apliecinātu uzmanību, tomēr viņš nepazīstot nevienu citu sievieti, «kura spētu sniegt tik ilgus skatienus un tik ilgus skūpstus». «Viņa atkal un atkal pieprasīja, lai es viņu skūpstu. Mēs atmodinājām mūsu gandrīz jau aizmirsto maigumu.» «Mēs daudz skūpstījāmies. Taču visspēcīgāko uzbudinājumu es sajutu plūstam no viņas rokām.»

Ko par to visu teica Reihs? Varam vien minēt, bet Asja izmanīgi krāpa vienu ar otru. Šajā psiholoģiskajā duelī beigās uzvarēja Reihs. Vēl trakāk – Benjamins Asjas dēļ izšķīrās no sievas, zaudēdams īpašumus. 1940. gadā, bēgdams no gestapo, Benjamins devās pašnāvībā.

Patiesībā Asja izpostīja viņa dzīvi, nekad nespēdama novērtēt šā cilvēka patieso lielumu.

Asjas iespaidā Benjamins uzrakstīja savu Programmu proletāriešu bērnu teātrim, kuras iedvesmota 60. gadu Eiropā sāksies bērnudārzu kustība. Tiks pasludināts, ka bērns jāuztver kā līdzvērtīgs cilvēks. Līdz ar šo rakstu pasaulei interesanta kļūs arī Annas Lāces pieredze. Benjamins izdeva arī eseju krājumu Einbahnstrasse (vienvirziena iela), kam titullapā ierakstīja: «Šo ielu sauc par Asjas Lācis ielu, kura kā inženiere to izlauzusi autorā.» Valtera sirds vai lūza… Cerams, Benjamina tulkotājs Igors Šuvajevs latviešu valodā pārtulkos arī šīs esejas.

Bet Asja Maskavā ilgstoši vadīja latviešu teātri Skatuve. 1938. gadā NKVD Latviešu operācijas laikā (lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā) arestēja arī viņu – kā ārzemju spiedzi.

Apcietināja visus aktīvos latviešus, vairāk par 22 tūkstošiem. Lielāko vairumu nošāva un apglabāja masu kapos dažādās PSRS vietās. Asjai paveicās. 

Asju tiesāja, piespriežot 10 gadus izsūtījumā gulaga nometnē Kazahstānā. Izsūtīja arī Berhardu Reihu, kaut viņš bija Vīnes ebrejs – kā latvietes līdzzinātāju, arī kā vācu spiegu. Viņš izrādījās dubultvainīgs, sēdēja īstā Staļina koncentrācijas nometnē, bez vārda, ar numuru uz krūtīm.

Asja nonāca darba nometnē un pat tur radīja teātri.

Kad 1948. gadā atgriezās Latvijā, viņai bija jau 47 gadi. Izsūtītajiem tika liegts dzīvot galvaspilsētā un 100 kilometru rādiusā no tās. 101 kilometra attālumā no Rīgas izrādījās Valmiera. Asja kļuva par Valmieras drāmas teātra režisori, 1950. gadā – par galveno režisori. Iestudēja izrādes Vējš no dienvidiem (1949), Trīs kapteiņi (1951), Ziņģu Ješkas uzvara (1954), Spoki (1955)… Par šo laiku Asja vecumā atzīsies – «Valmierā man bija grūtāk nekā lēģerī.»

Ar savu temperamentu un enerģiju viņa bija ideāla vadītāja brīdī, kad Valmieras teātra direktori mainījās viens pēc otra. Atrotīja rokas un… prasīja dinamiku, vizuālu ideju. Viņas izrādēs uz skatuves nedrīkstējis pauzēt un psiholoģizēt. Aktieriem likts skriet, improvizēt… Ja izrāde bijusi par kolhozu, tad mēģinājumā aicinājusi lauksaimniekus, kas vērtējuši, vai ir kā dzīvē… Bija aktieri, kas Asju citādi nesauca kā par plintnieci. Bija skatītāji, kas teica – par paciešamu atzīstot vienīgi Ziņģu Ješkas uzvaru.

Rīgai esot bļaurīgā Baļuna, bet Valmierai uzsūtīta īsta, eksplozīva ragana.

Tā nu tas bija – Asjas estētika neatbilda reālismam, šāda māksla viņu neinteresēja, viņa bija izglītojusies pasaules kontekstā.  Asja bija avangardiste, un tā ir māksla šaurākam lokam. Valmierā avangards nebija iespējams. Un Rīgā arī ne. Asja cīnījās – ar publiku, ar aktieriem… Viņas domāšana te izrādījās sveša gan sadzīviski, gan ideoloģiski.

Tomēr arī Valmierā Asja bija ģeniāla sieviete. Smiedamās un dižodamās nereti stāstīja lietas, kas citiem lika sarkt un bālēt. Ap kaklu šifona šalle, pa Krievijas modei smēķēja papirosu garā iemutī, dūmus neieelpojot, vien paturot mutē un izpūšot riņķīšos. Vīrieši Asjai tekalēja līdzi bariem, un vienmēr kāds sēdēja pie kājām. Joprojām viņi bija tikai līdzeklis ideju sasniegšanai.

Un visi Valmierā jau paklusām citēja ārzemju literātu izteikumu, ka Asja Lācis esot Eiropas mēroga kurtizāne.

Kad no izsūtījuma laimīgi atgriezās arī Asjai uzticīgais Reihs, atlikušo mūžu abi pavadīja kopā. Sākumā citiem melojusi, ka Reihs esot attālāks, nabadzīgs radinieks, ko pieņēmusi. Krākšanas dēļ viņam vajadzējis gulēt virtuvē.

Nostrādājusi teātrī desmit gadus, Asja devās pensijā. Pusaudze Māra gāja uzkopt vecmāmiņas Rīgas dzīvokli, gatavoja ēdienu… Asjai vienmēr bijis kāds kalpotājs, jo sadzīves rutīna pašai šķitusi neizturama. Nu tās pa kārtai bija meita un mazmeita. Reihs bijis mazmeitas Māras mīļākais sarunu biedrs – izcila personība, viņš atstājis milzīgu iespaidu viņas pasaules uztverē.

Zinātkāri Asja nezaudēja līdz mūža galam. Viņas prāts bija skaidrs līdz pēdējai stundai 1979. gada 21. novembrī.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs