Rīga +18°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
3
-
1
-
– Dzirdēju tava jaunā romāna Krieva āda raksturojumu. Tas esot stāsts par aizliegtu mīlestību. Vai tu pati arī esi piedzīvojusi aizliegtu mīlestību?
– Grāmatā ir par to, kā kārtīga latviešu sieviete pēckara laikā iemīlas okupējošās varas pārstāvī. Un viņai jāizdara izvēle – sekot savām jūtām vai ne. Vai man ir gadījusies aizliegtā mīla? Jā, agrā jaunībā, neatceros, cik man bija gadu, iemīlējos krievā. Turklāt ne Latvijas krievā. Tā bija platoniska mīlestība, bet labākā draudzene pateica, ka ar mani vairs nerunās. Aptuveni pusgadu mēs nedraudzējāmies, viņa mani izmeta laukā no savas dzīves. Tas bija ļoti skarbi, likās – nu kā var mīlestības dēļ pārtraukt draudzību?! Kāda nozīme tautībai, jūtas taču stāv tam pāri?!
Ja par aizliegtu mīlestību uzskatām arī to, kas ir ar precētiem vīriešiem, tad man jāsaka – jā, bija vēl viena aizliegta mīlestība. Mans vīrs bija precējies, kad ar viņu sagāju kopā. Bet izvēle nebija jāizdara man. Viņš aizgāja no ģimenes un atnāca pie manis.
– Kā pārcieti sajūtu, ka izjauci ģimeni?
– Kā jau sacīju, izvēle nebija jāizdara man. Bet nenoliedzami – vieglāk ir tai sievietei, pie kuras, nevis no kuras aiziet. Tev ir jauna dzīve, tu esi ar cilvēku, ar kuru gribi būt kopā. Tu esi aizņemta, neesi sāpināta. Tomēr toreiz, kad notika vīra šķiršanās, abi gājām pie psihoterapeita un interesējāmies, kā to izdarīt, lai pēc iespējas mazāk tiktu traumēti bērni. Mēģinājām darīt visu pareizi, kā pēc notīm. Domāju, palīdzēja. Šis process bija tik līdzsvarots, cik nu tas bija iespējams.
– Runājot par pāridarījumiem, nevar nepieminēt tavu bijušo vīru (režisors Dž. Dž. Džilindžers – red). Tiesa, pāri darīšana notika ar tavu atļauju.
– Ne velti Džilis ir režisors, viņš māk runāt ne tikai ar aktieriem, bet cilvēkiem vispār. Pārliecināt, ka viņa teiktais ir patiesība. Lai cik nepareizas man šķita daudzas lietas, viņš mācēja visu izstāstīt un pagriezt tā, ka es patiešām sāku domāt – tas ir pareizi. Noticēju. Tomēr pēc laika sāku domāt – es eju pret sevi.
– Kā tieši tu gāji pret sevi?
– Bija citas sievietes, ar kurām viņš pavadīja kopā arī naktis. Un vēl azartspēles. Ar šīm divām lietām man bija ļoti grūti samierināties. Sākumā viņš mani pierunāja, sacīdams – tas viss nepieciešams radošajai attīstībai un iedvesmai. Saproti, kad es tev to stāstu, tas izklausās absolūti tizli. Bet, ja to stāstītu viņš… Viņš ļoti labi māk pamatot.
Sākumā noticēju, ka viņa flirts beigsies, jo skaidri biju likusi saprast – man tas nepatīk.
Taču tas atkārtojās un atkārtojās, un atkārtojās. Līdz vienā brīdī sapratu – esmu pazaudējusi sevi. Uzrakstīju sev vēstuli, noliku to malā un pēc nedēļas pārlasīju. Tobrīd domāju: ārprāts, es taču vispār vairs neizskatos un neizklausos pēc sevis! Nemaz neinteresējos par to, kādas ir manas izjūtas. Tikai klausos, ko man stāsta, un esmu pieņēmusi otra pozīciju kā savējo. Kaut tā man vispār neder!
Sevis pazaudēšanas sajūta bija kapitāla. Sapratu, ka tālāk tā vairs nevar, ka ir par traku. Pēc tam, kad nonācu līdz šova Ekspedīcija – tas ilga trīsdesmit dienu – finālam, kur gar jūras malu biju gājusi salīdzinošā vientulībā, sapratu, ka man iekšā ir drausmīgs spēks un enerģija un sevis noniecināšana ir pilnīgi garām. Tad arī izlēmu šīs attiecības beigt, nevar ļaut ilgstoši darīt sev pāri.
Tagad… Kad satiekamies, sabučojamies un aprunājamies. Mēs apsveicam viens otru dzimšanas un vārda dienā. Kad viņa sestā sieva – sestā! – uzrakstīja grāmatu, sazvanījāmies un apspriedām praktiskas lietas par izdevējdarbību. Tā interesanti sanāk – Džiļa trešajai un sestajai sievai gandrīz vienā laikā iznāks grāmata (smejas).
– Tā ir tava vēsture, bet daudzām šādas attiecības ir tagadne. Kā neiekrist līdzīgā slazdā?
– Jāsaprot, ka izmainīt otru nav iespējams. Jāapjauš, ko tu gribi un ko šis otrs cilvēks tev piedāvā. Līdzsvars starp pieņemšanu un otra vēlmju uzspiešanu ir tāds ekvilibristisks. Svarīgi saprast – jā, es varu pieņemt otra trūkumus, bet tomēr ir lietas, kuras es pieņemt nevaru. Un ar šīm lietām arī nesamierināties.
Mīlestības attiecībās mums bieži pietrūkst saudzīguma pret otru, pret otra cilvēka jūtām.
Šīs jūtas būtu jālolo un jāizturas pret tām kā ar maigām kaķa ķepiņām, un tam jābūt abpusēji.
Lielās lietas, par ko jāvienojas, – vai mums būs brīvā mīlestība, attiecības ar citiem cilvēkiem un vai mums būs bērni. Viss pārējais – nomet vai nenomet zeķes, taisa vai netaisa ēst – ir tikai tādi sīkumi.
– Brīvā mīlestība – tas arī mazliet no virves dejotāju repertuāra.
– Pirms tam man varēja iestāstīt, ka ir iespējamas brīvas mīlestības attiecības, taču laulībā ar Džili pārliecinājos – nē, tas nav iespējams. Acīmredzot esmu pārāk privātīpašnieciska. Un lai!
Nesen tviterī bija diskusija par to, cik dzīvotspējīgas ir poliamorās attiecības. Manā pieredzē ir vairāki pāri, kas mēģinājuši dzīvot paralēlas dzīves. Starp viņiem nav tādu, kas agri vai vēlu šā iemesla dēļ nebūtu nonākuši līdz konfliktam. Sartrs un de Bovuāra arī it kā dzīvoja tādās attiecībās, bet kašķējās uz nebēdu. Ir pat analizētas Simonas bildes, kur viņa sev priekšā salikusi rokas, un konstatēts – viņa izjūt iekšēju spriedzi. Arī viņiem nemaz tik viegli negāja, lai gan skaitījās brīvās mīlestības paraugpāris.
Visu interviju par to, vai Dace Rukšāne- Ščipčinska nožēlo, ka publiski runājusi par depresiju, kā sadzīvo ar izaugšanu no vecajām drēbēm un cik viegli pieņemt novecošanu, lasi žurnālā Ieva.
