Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Anta Sparinska
- Septiņus gadus – no 2000. līdz 2007. gadam – Latvijas pirmā mūsdienīgā dārzu žurnāla Dārza Pasaule pirmā redaktore, un to nekādi nevar aizmirst.
- 15 gadus rīkojusi leģendāro Puķu balli – vispirms Rīgas Latviešu biedrības namā, pēc tam LU Botāniskajā dārzā, kur desmit gadus bija direktore. «Tad dziļi zemapziņā man likās, ka visu, ko varēju dot, esmu dārzam atdevusi.»
- Doktora disertāciju aizstāvēja par tēmu: Rugosa grupas rožu hibrīdu bioloģiskā daudzveidība. «Var teikt, ka es pētīju arī rožu smaržu un pat pagatavoju rožūdeni. Kāpēc gan mēs rožu eļļu nevarētu iegūt tepat, nevis ievest no Bulgārijas?»
- Pēc tam – direktore Bulduru Tehnikumā, kuru pati beigusi rūpnieciskās puķkopības specialitātē. «Dažus pēdējos gadus skolai bija klājies ļoti grūti, un es ļāvos pierunāties. Ticēju, ka mēs būsim stiprākā un skaistākā dārzkopības skola tuvākā un tālākā apkārtnē. Un ticu vēl arvien.»
- Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes docente un Bulduru Tehnikuma projektu vadītāja. Pašlaik divi viņas mīļākie projekti ir viedais dārzs un urbānā dārzkopība. Oficiālie nosaukumi, protams, ir daudz garāki un sarežģītāki. Un projektos iesaistīts ne tikai tehnikums, bet arī vairāki partneri.
– Kad sāki strādāt Bulduros, tu teici: «Esmu mācījusies par puķkopi. Taču tikai ravēt es nespēju, man vajag arī kustināt smadzenes.» Šķiet, ka smadzeņu daļa tavos dārza projektos kļūst arvien lielāka. Tavs lolojums Viedais iDārzs pat saņēma Latvijas Būvniecības gada balvu 2022 nominācijā Teritorijas labiekārtošana. Kur tas dārza viedums slēpjas un kā izpaužas?
– Krāšņumaugu kolekcijas Bulduros bijušas kopš laika gala, tas ir, kopš 1910. gada, kad skola dibināta un uzņēma pirmos audzēkņus. Vispirms kolekcijas, protams, domātas, lai audzēkņi varētu mācīties. Puķu kolekciju, ko sākumā mēdza dēvēt vienkārši par Bulduru lielo dobi, aizsāka deviņdesmitajos gados, kad skolas direktore bija Ruta Auziņa. Skola puķkopības skolotājas Anitas Onkeles personā sadraudzējās un sāka sadarboties ar Vācijas slaveno selekcijas un sēklaudzēšanas firmu Benary, pēc tam arī ar citām. Ar katru gadu vēl kāda sleja nāca klāt, ļaujot gan skolas audzēkņiem, gan Latvijas dārzniekiem un dārzu mīļotājiem iepazīt arvien jaunus un jaunus puķu pasaules brīnumus.
Protams, pirms vairāk nekā 25 gadiem veidotās dobēs ar laiku augsne izstrādājas, augi noveco. Tāpēc, skatoties uz lielo puķu dobi pa sava kabineta logu, man likās, ka dārzam vajadzīga jauna elpa un kardināla atjaunošana. Kā jau tas mūsdienās ierasts, lai iegūtu finansējumu, bija jāraksta projekts. Taču – kurš gan dos naudu puķu pārstādīšanas projektam? Tāpēc bija vajadzīga tā inovācija un viedums. Protams, kā saka mana kolēģe, arī audzēkņiem jāmāca tas nākotnes dārzs, par kuru mēs šodien pat nenojaušam, kādam tam vajadzētu būt. Domājot, kas tādā dārzā vajadzīgs, sapratām, lūk, ko. Tā kā šeit ir Jūrmala, viegla augsnīte, to, protams, vajag ielabot. Taču arī bez laistīšanas nevar iztikt. Ja trīs dienas nelīst, tad dobes jau ir sausas. Tātad noteikti vajadzīga laistīšanas sistēma. Un tagad mums ir automātiskā laistīšanas sistēma ar septiņām joslām. Katru no joslām var ieprogrammēt atsevišķi, lai tā laista atšķirīgā daudzumā un biežumā. Tos augus, kam vajag vairāk mitruma, varam laistīt biežāk, sausumu mīlošos – retāk. Turklāt mūsu sistēma ir savienota ar lidostas meteostaciju, pati saņem laika prognozes un pati zina, ko darīt. Ja gaidāms karsts laiks, laista vairāk, ja lietus – nelaista. Vasaras puķu dobēs, kas katru gadu jāpārstāda, izmantojam sprinklerus laistīšanai no augšas. Nākamajā kārtā esam iecerējuši arī kapilāro laistīšanu augsnes virskārtā. Drīz mums būs arī pašiem sava meteostacija.
Sistēma ir vadāma no telefona, un tas notiek caur Ameriku.
Varu ieslēgt laistīšanas sistēmu, lai kurā pasaules malā arī atrastos.
Turklāt signāls vispirms dodas uz Ameriku un tikai pēc tam uz dobi. Taču parasti jau man nav jāiesaistās. Sistēma darbojas pati. Parasti laista naktī, kad elektrība lētāka, ūdens saulē neiztvaiko un laistīšana arī netraucē cilvēkiem – darbiniekiem un audzēkņiem, kas te strādā, un arī apmeklētājiem, kas atnākuši mūsu dārzu apskatīt.
Tāpat darbojas arī apgaismošanas sistēma, kas ieslēdzas ap saulrietu. Vai arī tad, kad es to ieslēdzu. Piemēram, ja jūs ar fotogrāfu braucat garām Bulduriem un gribat nofotografēt dārzu nakts gaismās un krāsās… Mums ir LED gaismas, un katrai lampai varam izvēlēties vienu no 30 000 gaismas toņiem un mainīt kaut ik pēc 15 minūtēm. Cilvēka acs tos visus, protams, neatšķir. Studenti mācoties arī veidoja katrs sev tīkamāko krāsu kombināciju. Maigais, ambientais apgaismojums ir domāts, lai radītu noskaņu, nevis gaismas piesārņojumu dabā. Vasarā izgaismojas augu silueti, bet sevišķi skaisti izskatās ziemā, kad viss ir tumšs un bēdīgs un citu krāsu dārzā nav. Vēl citādi – kad ir tikai baltais sniegs un gaismiņu spēles.
Vēl viens dārza viedums ir glītais oranžais robotiņš, kas pārvietojas starp dobēm, ar dažādām kamerām fotografē, ar lāzeru skenē un mācās atpazīt augus. Ar laiku iemācīsies arī identificēt slimības. Arī mēs paši vēl mācāmies, kā bildes labāk uzņemt, kā apstrādāt, ko no tām iespējams iegūt un ko ne. Veidojam datu bāzi, veicam arī fenoloģiskus vērojumus…
– Kas ir fenoloģisks vērojums?
– Nu, tas ir tā, ka izej dobē reizi vai divas nedēļā ar metramēru vai izsūti robotu un skaties, kā augs attīstījies – tikko izdīdzis vai sāk jau rādīt pumpurus, vai jau briedina sēklas. To visu atzīmē, un ilgākā – desmit, piecpadsmit, divdesmit vai piecdesmit gadu – laika posmā redzams, kā dārzs mainās, kuras sugas un šķirnes pazūd, kuras nāk klāt, kurām kādi apstākļi patīk labāk.
– Un kāds no viedā dārza labums parastam cilvēkam, kam patīk puķes un dārzs?
– Dārzs palīdz audzināt gudrākus dārzniekus. Un tas vēl arvien bez maksas 365 dienas gadā ir atvērts ikvienam interesentam. Mums ir vasaras puķu, divgadīgo puķu un ziemciešu kolekcija, arī sīpolpuķes – pavasarī tulpes, vēlāk lilijas. Katru gadu skaits nedaudz mainās, bet kopumā apmēram 600 dažādību. Turklāt katrai šķirnei klāt ir plāksnīte ar latvisko un latīnisko nosaukumu. Katram, kuram kaislība ir puķes un dārzs, ir vērts pie mums atbraukt. Turklāt nevis vienu, bet vairākas reizes sezonā. Dārzs mainās, katru reizi lielajā puķu korī būs citi solisti. Mūsu pasniedzēji kopā ar studentiem katru gadu veido citādas viengadīgo puķu kompozīcijas, un var izvērtēt, kuras labāk patīk, ko gribētos atkārtot savā dārzā un ko ne.
Un, protams, ziemcietes. Ja mēs gribam ziemcietes – un mēs lielākoties gribam ziemcietes, jo tad dārzā ir mazāk darba –, jārēķinās ar to, ka tās gan ir ilgmūžīgas, tomēr atšķirīgas. Ir tādas kā peonijas, ko vienreiz var iestādīt, un tās augs kaut gadus sešdesmit vai visus simts, arī tad, ja nepievērsīsi tām daudz uzmanības. Un ir pavisam īsmūžīgas, kuras pēc trim četriem gadiem jāpārstāda vai jāatjauno.
Mums ir augu grupas, piemēram, heihēras un hostas, kas atkārtojas vairākkārt, lai varētu salīdzināt, piemēram, dažādu kopšanas veidu ietekmi. Vietām kopā redzamas vairākas vienas sugas šķirnes, lai varētu novērtēt, piemēram, īrisu vai flokšu daudzveidību un šķirņu atšķirības. Bet reizē gādāts arī par to, lai katrā dobē būtu pēc iespējas lielāka dažādība. Lai vienmēr ir ziedi, uz ko lūkoties, un dobe nekad neizskatās kaila. Protams, ievērojot klasiskos kompozīcijas principus, lai veidotos ritms un dinamika – lai augiem ar lielām lapām blakus ir smalklapainie, blakus lancetiskām lapām apaļās, kurvjziežiem līdzās vārpas utt. Tā ka iespējas skatīties, pētīt, priecāties un arī mācīties ir teju bezgalīgas.
Viena ziemciešu dārza daļa vēl top. To projektējusi Galantus (šis uzņēmums ir viens no skolas partneriem Viedā iDārza tapšanā) ainavu arhitekte, iedvesmojoties no slavenā holandiešu ainavu mākslinieka Pīta Audolfa idejām, kurš veido dobes, kas izskatās kā pļavas. Šajā dārza daļā ar graudzālēm un augstajām ziemcietēm iecerēts radīt lielāku brīvības, dabiskuma, savvaļas izjūtu.
Taču var diezgan droši teikt: jo dabiskāka un mežonīgāka izskatās jūsu puķu dobe, jo vairāk darba ieguldīts, to plānojot un veidojot.
Tas ir daudz sarežģītāk nekā iestādīt augus līnijās vai rūtīs. Nemitīgi jāvēro arī, kā augi uzvedas. Vai graudzāles veldrē sagāzis vējš, bet varbūt to bijis sastādīts par daudz. Un jāmācās, lai nākamreiz darītu citādi. Mūsdienās mēs vairāk sākam ieklausīties dabā un mācīties no tās. Vai nu daba ievieš ko jaunu, vai mums uznāk kāda jauna mendele. Un dārzs nekad nav pabeigts.
– Bulduros tev ir vēl viens lolojums, un mums jāvelk balts halāts un bahilas, lai varētu tajā ieskatīties.
– Te ir laboratorija, atjaunota pēc visjaunākajiem priekšstatiem un priekšrakstiem, un arī te norisinās vairāki projekti. Agroķīmijas laboratorija, kurā pa ziemu mācāmies, bet pavasarī jau varēsim noteikt visu, kas ir augu lapās, zemē un ūdenī. Un mans mīļākais projekts – laboratorija, kurā gudri puiši no Depo pieejamiem izejmateriāliem taisa hidroponiskās audzēšanas sistēmas. Hidroponika – tā ir audzēšana bez augsnes, izmantojot tikai ūdeni un tajā izšķīdinātas barības vielas. Es šeit hidroponikā audzēju, piemēram, kartupeļus un zemenes. Manuprāt, hidroponikas un aeroponikas (audzēšana gaisā) sistēmas un vertikālās fermas ir mūsdienu lauksaimniecības nākotne.
Tas, ko mēs saucam par moderno lauksaimniecību – milzīgās monokultūru platības –, noved pie visa tā ārprāta, kas notiek ar zemju degradāciju, bioloģiskās daudzveidības mazināšanos un citām nelaimēm…
Turklāt, audzējot ārā, te ir par sausu, te par slapju. Te pārāk auksts un augi izsalst, te par maz aukstuma un savairojas kaitēkļi. Visu laiku kaut kas atgadās, un nekad nevar izaudzēt tik daudz pārtikas, cik gribētu un vajadzētu. Tāpēc pasaule mācās audzēt, pirmkārt, bez zemes un, otrkārt, absolūti kontrolētos apstākļos. Audzējot kontrolētos apstākļos, var iegūt visu, kas vajadzīgs, un tieši tad, kad vajadzīgs. Piemēram, te aug kartupelīši. Divos veidos. Vai nu no bumbuļu asniņiem, vai no mazajiem meristēmu stādiņiem. Ārpusē, uz lauka dzīvojot, kartupeļiem ir visādas slimības un labu sēklas materiālu nodrošināt nav iespējams. Te arī Kolorādo vaboles tos neapdraudēs.
– Bet kāda šādi audzētiem kartupeļiem būtu pašizmaksa?
– Zini, ja mēs godīgi sarēķinātu, cik sapūst uz lauka… Un cik tehnikas, cik darbaspēka un vēl visa kā vajadzīgs, lai tos izaudzētu, glabātu, transportētu, un cik zemes varētu atdot dabai, tad nemaz tik dārgi neliktos. Turklāt audzēšana telpās ar katru gadu kļūs lētāka. Tad varbūt kartupeļus varēs audzēt skapī Saūda Arābijā, kur elektrību var ražot lēti no saules gaismas. Un arī Antarktīdā varēs. Tas viss sākās no NASA, kas gribēja audzēt dārzeņus kosmosā. Kā jau daudzās lietās, attīstība notiek vai nu kara, vai kosmosa dēļ. Vismaz kopš astoņdesmitajiem gadiem vai pat ilgāk par to ir domāts, un tagad jau arī mēs varam mēģināt.
Kad būsim iemācījušies visu pārtikai vajadzīgo izaudzēt šādi – fabrikās –, tad varēsim to zemi, kas ir ārā, atstāt bioloģiskajai daudzveidībai, skaistiem dārziem, permakultūrai.
Iet uz otru pusi un mācīties audzēt augus tā, kā patīk dabai, nevis tā, kā mums ir ērtāk.
– Izklausās paradoksāli. Bet loģiski.
– Turklāt daļa no šīs nākotnes vīzijas jau visai veiksmīgi tiek realizēta, piemēram, audzējot mikrozaļumus. Tas nepavisam nav jādara tālu laukos, bet itin veiksmīgi paveicams arī pilsētas vidū kādas bijušās rūpnīcas korpusā. Tāpat – ja reiz siltumnīca uzcelta, tad audzēt zaļumus nevis vienā stāvā, bet uzreiz četros ir daudz efektīvāk. Pasaulē jau ir fermas, kurās audzē 20 un vairāk stāvos. Sāka ar mikrozaļumiem, ar salātiem, un tagad ļoti daudzi tā audzē gan stādus, gan zemenes. Es tiešām ticu šai lietai.
