Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Manā galvā saslēgušies vairāki notikumi. Vakar traki aizrautīgi dzīvoju līdzi mūsu basketbola spēlei, īpaši aizkustinoši ir brīži, kad uzvarai koncentrējas jaunie puiši – Žagars un Zoriks. Apbrīnoju viņu aukstasinību. Šīs spēles jau neatstāj vienaldzīgu ne vienu. Bet man visnozīmīgākais šķiet jautājums – kas ir tas, kas neļauj viņiem padoties?
Pirms nedēļas, šī jautājuma iedvesmota, Pāvilostā organizēju Žurnāls Santa fotosesiju, kurā saaicināju sabiedrībā atzītus cilvēkus un uzdevu viņiem šo jautājumu. Atbildes varēsiet lasīt oktobra “Santas” numurā.
Par vienu no maniem draugiem šajā braucienā kļuva Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš.
Kad viņam jautāju, kas liek saņemties mirklī, kad tev ripa izsit zobu, bet tu nepadodies, viņš atbildēja, ka līdzjutēju atbalsts un mīlestība pret hokeju. Cienījama ir atbilde par darba mīlestību, bet par līdzjutējiem aizdomājos… Mans prāts man uzdeva jautājumu – vai tiešām uzvarām mūsu tauta spēj saņemties tikai sportā un Dziesmu svētkos, tikai uz skatuves un aplausu pavadīti? Ja reiz mums šajās disciplīnās ir tik labi rezultāti, tad kāpēc mums ikdienas darbā, skatoties ekonomiskos rādītājus, tie ir tik salīdzinoši vāji? Kāpēc mēs divi tūkstoši esam gatavi doties pāri pasaulei, lai atbalstītu savējos puišus arēnā, esam gatavi 40 tūkstoši dziedāt un dejot un vēl tūkstoši to baudīt, bet kāpēc ikdienas pienākumos mums pietrūkst mērķtiecības, izturības un motivācijas?
Man viesmīlības nozarē tik bieži mainās jaunie viesmīļi, Žagara un Zorika vienaudži. Tikko darbs paliek viņu izpratnē par grūtu – “bumba nekrīt grozā”- tā seko atlūgums. Kur ikdienas dzīvē mēs spējam pārvarēt spēles lūzumus? Kāpēc meklējam vieglākos ceļus? Bet tad izpaliek gandarījums un dzīves jēga, savu spēju pierādījums. Kas ir tas, kas mūsu valstij pietrūkst – ideāli, darba tikums, godaprāts vai vērtības? Negribu vispārināt, jo, nenoliedzami, Latvijā ir cilvēki, kuriem piemīt šīs īpašības un kuri strādā savai zemei, jo citādi mēs būtu vēl sliktākā pozīcijā. Bet mani sāpina arī fakts, ka tieši šajās dienās vienā ierakumu pusē mēs emociju katarsē dzīvojam līdzi saviem sportistiem, bet otrā pusē – jau pusgadu ambīciju, egoisma, politisko spēļu, savstarpēja izdevīguma vadīti nevaram izveidot valdību.
Man kā savas zemes patriotei ļoti sāp, ka vārdi “Mūsu zeme – Latvija” paliek tikai spēļu un tribīņu laukumos.
P.S. Kaspars Daugaviņš atzina, ka pēc medaļas un milzīgi krāšņās sagaidīšanas, tagad nevienam no hokejistiem nav noslēgts tāds līgums, uz kādu viņi būtu cerējuši. Un tas atkal ir stāsts – zaudējumiem un uzvarām piepildīta ikdienas darba dzīve ir daudz nozīmīgāka nekā mirkļi, kad ir aplausi un ovācijas. Strādāsim paši un mācīsim saviem bērniem strādāt. Lai mums visiem tāds gandarījums, kāds vakar bija Latvijas izlases sportistiem! “
