Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Raimonds Pauls vienmēr ir teicis to, ko domā. Arī tad, ja sakāmais nav patīkams, viņš nav vairījies publiski paust savu viedokli. Šajā sarunu vakarā Pauls padalījās ar vairākiem novērojumiem. Pirmkārt, viņš pamanījis, ka daudziem skatuves māksliniekiem ir problēmas ar dikciju, viņu teikto grūti saprast. «Un te es runāju ne tikai par aktieriem, bet arī radio ētera cilvēkiem.
Radio esmu nostrādājis pusi mūža un zinu, cik stingras agrāk bija prasības, lai tur tiktu strādāt.
Ne kurš katrs pedagogs tur tika. Tagad tur šļupst katrs, kam ienāk prātā,» pukojas viņš. «Radio vairs nekad nebūs tāds, kāds tas bija agrāk. Nav vairs tur tās radošās redakcijas, kas to uzturēja. Un bufetes arī vairs nav,» ironizē Pauls.
Maestro neslēpj, ka arī jaunie latviešu dzejnieki viņu neiepriecinot.
«Vai vispār šodienas dzejnieki vairs raksta kaut ko labu? Man liekas, ka ne.
Mēs joprojām glābjamies ar klasiķiem. Tiem, kas parādījās 60. un 70. gados – Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni. Es nezinu, varbūt tas man no vecuma tā liekas, bet viņu dzejoļus var lasīt un atlasīt,» norāda Pauls.
Kas sakāms viņa ir arī par leļļu izrādēm. Kā veiksmīgāko, kurai komponējis mūziku, Pauls min Velniņus. Atjaunot to viņš gan nevēlas. «Kopš uz mazās skatuves parādījās tēviņi un mātītes pilnos augumos, tādu mazu lellīti neviens vairs neredz. Agrāk mēs taisījām izrādes lellēm, bet kas ir šodien?
Kāpēc man jāskatās uz cilvēkiem, ja tas ir leļļu teātris?» pukojas Pauls.
«Tad ņemiet nost no šī teātra nosaukuma vārdu lelles. Man agrāk tur bija prīmā koncerti. Mēs, jaunie komponisti, savulaik karjeru sākām tieši ar leļļu teātra izrādēm,» stāsta komponists.
Vairāk lasi žurnālā «Privātā Dzīve»!
