Ministres Baibas Bražes atklātākā intervija: Ir jāsaglabā sava dzīve un jāpaliek cilvēkam

– Mūsu sarunai esi izvēlējusies Nacionālās bibliotēkas Kupola zāli. Mēs pasauli te redzam no augšas. Patlaban mūsu valstī esi viena no vislabāk informētajām personībām. Saki, kādu tu šobrīd redzi pasauli no putna lidojuma?

– Santa, mēs esam līdzgaitnieces, vienā laikā mācījāmies universitātē, atceros tevi no kopmītnes laikiem, kad ciemojos pie kursabiedriem. Paskaties, kā no deviņdesmitajiem gadiem mainījusies pasaule!

Man bija trīsdesmit astoņi gadi, kad beidzot biju gatava bērnam.

Toreiz nekas nebija skaidrs. Vēl tagad nesaprotu, kā tu varēji izdomāt dibināt žurnālu. Fantastiski! Toreiz mēs atguvām valsti, bet vienlaikus mums bija krievu armija uz ielām, arvien bijām Baltijas kara apgabala štābs Rīgā. Tagad padomā, ko mēs visu šajā laikā esam izdarījuši – ar neatkarību, ar ekonomiku, paskaties, cik mums ir daudz spējīgu cilvēku! Man Latvija no bibliotēkas kores izskatās ļoti sekmīga.

– Bet cilvēki šobrīd ir ļoti nobažījušies un nezina, kas būs nākotnē.

– Deviņdesmitajos gados apstākļi objektīvi nebija iepriecinoši, tāpat bija daudz nezināmā. Tomēr mums bija spēcīga tautas griba, apziņa par to, ko mēs paši vēlamies. Arī šobrīd tas būtu galvenais. Protams, starptautiskā situācija liek mums apzināties, ka blakus valstī pie varas ir reāls diktators. No domām, ka mēs Krievijā kaut kādu biznesiņu tomēr taisīsim, labāk būtu atteikties uzreiz, jo, kamēr tur pie varas ir imperiālists, tā ir un paliks drauds. Mūsu pusē šajā situā­cijā ir absolūti nepieciešama apziņa, ka esam stipri, ka esam tauta ar savu identitāti, savu valodu un kultūru, ka mēs gribam to aizstāvēt. Nedomāju, ka mums par sevi ir jāšaubās, bet tas, ka mūs mēģina ārēji un iekšēji izsist no līdzsvara, ir skaidrs.