Salikusi sevi pa lauskām. Folkloristes Aīdas Rancānes sāpīgā šķiršanās un atdzimšana

– Tu esi autore trim lielām gadskārtu grāmatām, un lēnām top arī pēdējā no šā cikla – grāmata par Jāņiem. Ko kā pašai svarīgāko esi sapratusi par Jāņiem?
– Jāņi ir ļoti lieli svētki, tā ir saules slavināšana un dabas izjūta, kas ielikta mītiskos stāstos, tie ietērpti dzejā, kuru mēs saucam par dainām, un tām izveidotas melodijas, skaņu vibrācijas. Līdz ar to iesaistītas ļoti daudzas smadzeņu daļas, lai mēs šos svētkus izjustu. Gada griezumā šis ir visskaistākais laiks, ziedēšanas kulminācija un Dieva dēla un Saules meitas kāzas. Arī cilvēka mūža griezumā kāzas ir krāšņākie godi.

Krīzes un šoka stāvokļa, kad piedzīvo tādas pārmaiņas dzīvē, sevi bija jāsaliek atkal pa gabaliņiem.

Tas, ko gribu akcentēt, – tā ir kopābūšana. Esmu sapratusi, ar ko mūsdienu sabiedrība atšķiras no tradicionālās sabiedrības – mēs dzīvojam dažādos kultūras kodos. Tajā kodā, kurā dzīvoja senči, viņi mācēja viens otru sajust un atbalstīt, kopābūšana viņiem bija liela nepieciešamība, un ne tikai kopābūšana ar cilvēkiem, bet arī ar dabu. Jāņos aplīgoja kokus, mājlopus, dārzus, bišu stropus, un tā nebija formāla tradīcija, bet sajūtas no sirds. Mūsdienās Jāņi ļoti individualizējas, cilvēks paliek viens vai ļoti nelielā pulciņā, un satikšanās svētkos ar kaimiņiem viņam nav vajadzīga. Kaut kas ļoti skaists ir zaudēts.