Radio balss Arita Grīnberga: Sievietei jāmāk nopelnīt maizi

Man tur jātiek!

«Man nav tradicionālā Radio darbinieku stāsta, ka bērnībā klausījos raidījumus un sapņoju strādāt Radio. Nekas tamlīdzīgs!» saka Arita. «Es biju tikko beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Devītajā mēnesī, gaidot savu pirmo meitu, noliku visus valsts eksāmenus. Desmit dienas pēc izlaiduma piedzima Ieva. Biju bērna kopšanas atvaļinājumā un to dienu ļoti labi atceros. Ievai bija astoņi mēneši. Mēs tolaik dzīvojām kopā ar maniem vecākiem Upesciemā. Mums tur bija māja.

Es ļoti lepojos ar savām meitām un priecājos par viņām. Ievai un Madarai ir vīri, kas maksā par kūkām, bet maizi viņas nopelna pašas.

Stāvēju pie plīts, vārīju Ievai putru, virtuvē skanēja radio, un es izdzirdu, ka Radio izsludina diktoru konkursu. Tas man bija kā zibens trieciens. Sastingu un vīram teicu: «Man tur ir jātiek!» Mans vīrs bija jurists, mierīgs un nosvērts, un viņš pateica: «Ja tev tur ir jātiek, tu arī tiksi.» Es aizgāju un pieteicos diktoru konkursā, tas notika trijās kārtās vairāku mēnešu garumā. Uz divām diktoru vietām bija pieteikušies ļoti daudzi. Finālā konkursā uzvarēju es un Daiga Plūce, bet tad man bija jāiet pie Radio priekšniekiem un jāsaka, ka patiesībā es nevaru nākt, jo man jāiet strādāt uz Rīgas 45. vidusskolu par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tolaik bija likums, ka, beidzot augstskolu, sadales norīkojuma vietā bija jānostrādā trīs obligātie gadi.