«Es vairs neesmu paklājiņš.» Rēzija Kalniņa atklāti par dzīvi pēc aiziešanas no Dailes teātra

Pirms tam esmu satikusi arī citādu… bet šī bija silta un mīļa Rēzija, kura uzlēja man tēju no pašas audzētām piparmētrām un kādā brīdī paņēma pie savas siltās rociņas, lai vestu rādīt dārzu. Mēs runājamies Rēzijas mājās Mārupē terasē zem jumta. Visapkārt plīkšķ lietus, fonā tikko manāma mūzika, un uz galda ir rožāboli. Kaut kur mājas dziļumos strādā viņas vīrs diriģents Ainārs Rubiķis, mums apkārt kā pūkainas bumbiņas virpuļo abi špici, un kādā brīdī Rēzijas krēslā izlaižas rudais kaķis Mikelandželo. Te ir daudz debesu un milzīgs zālājs. Ar dārza iekopšanu Rēzija nesteidzas, viņa runājas ar augiem un visam ļauj notikt lēnām. 

– Pirms gada septembra sākumā tu pateici, ka aizej no Dailes teātra, kur biji nostrādājusi 29 gadus un nospēlējusi desmitiem lomu. Kāds tev bijis šis gads brīvībā?
– Brīvība maksā dārgi. Vieglāk un izdevīgāk ir palikt kaut kur, kur ir drošība. Bet drošība nekad nav brīvība. Neteikšu, ka šis gads ir bijis vai tagad ir viegls.