Atrast īsto mīlestību mūža otrajā pusē: Trīs latviešu pāru veiksmes stāsti

Klikšķis pie Beļcovas gleznas

Lolita Neimane, dietoloģe,
un Aleksandrs Pavlovičs, Jūras negadījumu izmeklēšanas nodaļas vadītājs. 

Abiem šī ir otrā laulība, precējušies vēl tikai piecus mēnešus. Viens otru ik pa brīdim uzlūko ar tikko iemīlējušos cilvēku skatienu, un gandrīz ne mirkli Aleksandrs neatlaiž sievas roku. Lolita uz sarunu atnāk, tērpusies koši rūtotā mētelī, un Aleksandram ir viņas koptēlam pieskaņoti apavi.

Lolita: Kad pirmo reizi nejauši satikāmies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pie Aleksandras Beļcova­s gleznas, viņš izskatījās pavisam citādi, tagad viņa stilu veidoju es. Taču paskatījos uz viņu, man viņš acumirklī iepatikās – tāds stalts, vīrišķīgs.

Aleksandrs: Man arī, paskatoties uz Lolitu, uzreiz bija acumirklīga ieinteresētība. Uzaicināju viņu uz kafiju, nedaudz vēlāk aizgājām uz kino, jūs neticēsiet – uz Zvaigžņu kariem!  

Lolita: Tas gan nav gluži mans žanrs, bet viņam patīk. Aleksandram nesen bija nomirusi sieva, man arī tobrīd nebija attiecību. Lai gan pēc šķiršanās no vīra gandrīz nekad neesmu bijusi viena.

Aleksandrs: Man bija daži iespējamie varianti, taču nebija ne klikšķa, ne tauriņu. Tagad ir. 

Latvijā ir daudz vientuļu sieviešu un arī vientuļu vīriešu, tādēļ galvenais, ko gribam pateikt ar mūsu stāstu, – nezaudēt cerību!

Lolita: Iepazināmies tieši pirms kovida – 2020. gada 9. janvārī. Tikāmies brīvdienās, taču jau martā, kad iestājās pandēmijas aizliegumi, sākām dzīvot kopā. Kad kovids beidzās, sākām iet uz dažādiem kultūras pasākumiem. Es ģimenē esmu kultūras cilvēks, izvēlos, kur iet. Nupat bijām Slampes kultūras namā uz grupas Turaidas roze koncertu, ejam arī uz Līvu, Credo koncertiem. Vīrs gan ir uzaudzis ar citu mūziku un kultūru, jo dzimis Ilūkstē, bet audzis Azerbaidžānā, kur viņa tēvs kā aviācijas pulkvedis bija aizsūtīts strādāt. Viņš atgriezās Latvijā tikai divdesmit gadu vecumā un latviski nemaz nerunāja. Pēc tam jau divdesmit piecos gados bija viens no pirmajiem kuģa kapteiņiem.