Aktrise Ieva Puķe: Mammai apsolīju, ka viņas pelnus aizvedīšu jūrā

Tikai tagad pa īstam aptveru to, ko vecāki mācījuši – ka vajag priecāties par dabu, par mākslu, par skaistumu.

«Beidzot domās esmu pieskārusies tam, ko mēs saucam par dzīvi. Kas tad ir dzīve? Varbūt tas skan lepni, ļoti augsti un diži – kas tad ir dzīve… No kā tā dzīve īsti sastāv? Ne tikai no mazām laimītēm un priekiem, un mazām bēdiņām. Bet arī no nāves, no slimībām, no nepatīkamiem pārsteigumiem. Un tas viss savijas diezgan ciešā bizē. Dzīve ir tas, kas notiek tagad. Nu, protams. To es pašlaik mācos pieņemt un mācos dzīvot tagad, šajā brīdī. Nevis domāt par to, kas notika vakar vai kas būs rīt. Protams, bez tā arī nevar. Citādi bize izjūk, jo tai nav stiprinājuma. To, kas noticis vakar, uztveru kā bizes stiprinājumu augšpusē… Tad tu to bizi pin un mēģini apakšā sastiprināt ar to, kas notiks rīt.