Hokeja treneris Artis Ābols un viņa Daiga: Labi, ka mēs joprojām esam viens otram

– Jūs satikāties, kad abiem bija 17. Nu jums ir 51 – kopā esat savas dzīves lielāko daļu.

Daiga: – Mūs iepazīstināja mans radinieks, Arta labākais draugs, viņi abi sēdēja vienā skolas solā. Kaut kā mums sakrita intereses, un tā mēs, katrs no sava Daugavas krasta nākdami, sākām draudzēties un pēc trim gadiem apprecējāmies. Tie bija citi laiki – lai pa īstam dzīvotu kopā, apprecēties bija loģiski. Artis spēlēja hokeju, es dejoju tautas deju ansamblī Dzirkstelīte, abi bijām aizņemti katrs ar savu lietu. 

Artis: – Kad tagad skatos uz divdesmitgadniekiem, šķiet – nu reāli bērni (smejas). Mēs tajā laikā jau apprecējāmies. 

Ja man kaut kas nepatīk, varu aiziet kaut uz pirti.

Daiga: – Tāpēc, kad man kāds pajautā, kā ir būt hokejista sievai, pat īsti nezinu, ko atbildēt. Mēs esam auguši kopā, esmu bijusi blakus visam, ko Artis sasniedzis, un nemaz nezinu, kā ir citādi. Dzīve līdzās viņam man šķiet pašsaprotama.