FOTO: 100 sveces diennaktī – senā māja Ērgļu pagastā, kurā apzināti iztiek bez elektrības

Iedomājies, ka tev šodien mājās pēkšņi atslēdz elektrību. Vai justos, kā no laivas izmests? Vai varbūt tomēr ļoti laimīgs? Savu atbildi vari atrast Bumbiermuižā, kur šādā ritmā ikdiena rit jau pāris gadu desmitus. Šī ir vieta, kur sveces satiekas ar mūzikas instrumentiem un kur netveramās augu dvēseles tiek ieliktas stikla pudelītēs.

Katrīna Geka

Šodien

Foto: Matīss Markovskis

Mājas dosjē

Bumbiermuiža atrodas Madonas novada Ērgļu pagastā, pa ceļam uz apskates vietu Akmeņupīte.
Par divstāvu ēku, kurā it kā reiz saimniekojis barons Bumbiers, šodien rūpējas Ilze un Kristaps Čabļi. Uz dzīvi laukos viņi no Rīgas plānoja pārcelties vien mūža otrajā pusē, taču nu šeit saimnieko jau vairāk nekā 20 gadu.
Bumbiermuiža piedāvā nakšņošanas iespēju bez elektrības un citām mūsdienīgām ekstrām. Mājā ir ekstravagants interjers, kura pamatā ir virkne vēsturisku elementu, mūzikas instrumentu un sīku detaļu.
Diennakts tumšajā laikā gaisma tiek nodrošināta ar svecēm. Teritorijā ir sausā mazmājiņa un pirts, kurā var nomazgāties.
No 2020. gada saimnieki atklājuši jaunu rūpalu – hidrolātu ražotni Ki.ch by nature, kurā ik dienas top ziepes, balzami, limonādes, tējas un citi produkti, kuru galvenā izejviela ir pašu lasītas dabas veltes.
Instagram @bumbiermuiza un @ki.ch.bynature.

«Jaunībā braucām uz Ērgļiem laist bumbieri,» piemetot kamīnā pāris pagales un atminoties laiku, kas galvenokārt pavadīts galvaspilsētas labirintos, stāsta Kristaps un Ilze.

Laist bumbieri vienkāršā valodā nozīmē atpūsties, taču laiski pazvilnēt zālītē pelnījis tikai tas, kurš kārtīgi pastrādājis. Un strādāt toreiz nupat pilngadību sasniegušajiem jauniešiem nācies Kristapa senču atpūtas īpašumā, kur vienmēr atradies kāds nesaskaldīts stumbenis vai nenolasīts ogu krūms. Fonā skanot instrumentālai mūzikai, saimnieki stāsta, ka reiz plāns bija uz dzīvi laukos pārcelties vien vecumdienās – pat par spīti tam, ka jau bērnudārzā iecerētās profesijas – veterinārārste un mežsargs – skaidri norādīja, ka viņu īstā vieta ir kaut kur dabā. Realitātē vecumdienas pienāca necerēti ātri, jo, būdami vien 25 gadus veci, Ilze un Kristaps sakrāmēja visu iedzīvi kastēs, salika fūrē un ar vienvirziena biļeti no Rīgas devās uz laukiem.

Kad visi priekšdarbi bija pabeigti un atlika uz līguma vien uzlikt parakstu, Kristaps nebija mierā ar pieprasīto parakstīšanas maksu. Tik neapmierināts, ka nolēma – ja reiz šāda attieksme, mājā nekad nebūs elektrības. Un tā dzima ideja par naktsmītni, kurā galvenajā lomā ir dzīvā uguns.

«Senči prasīja: ar ko jūs laukos nodarbosieties? Un tas bija loģisks jautājums, jo es pēc profesijas esmu ekonomiste, bet Kristaps – galdnieks,» teic Ilze, pamatojot lēmumu uz Ērgļiem līdzi ņemt paprāvu bišu saimi.