Slepkavība bez līķa un vainīgā. Latvijas kriminālā vēsture
Istabā ap krāsni bija asins šļakatas – daudz šļakatu, arī asins pleķi. Pagalmā kaimiņi manīja lielu plēves gabalu, kurā, visticamāk, pirms tam bija ietīts līķis. Malkas grēdā atrada abus sievietes gredzenus, bet pelnu kaudzītē – viņas apģērba podziņas un auduma stērbeles. Tomēr līķi neatrada, tādēļ aizdomās turēto sievietes vīru attaisnoja.
Foto: Shutterstock
Izmeklētāji noslepkavotās ķermeni neatrada, līdz ar to Jūrmalas tiesa nolēma, ka nav nozieguma notikuma.
Šī līdz galam neatklātā 1983. gada jūnija sākuma slepkavība Jūrmalā bijušajai sevišķi svarīgu lietu izmeklētājai Ritai Aksenokai vēl aizvien palikusi spilgtā atmiņā. 1983. gadā Latvijā vardarbīgā nāvē dzīvību zaudēja 3476 cilvēki, no kuriem 165 – noslepkavoti. Aksenoka tieši tolaik vadīja Latvijas PSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu.
Pazušanu pieteica vīrs
Nav līķa, nav lietas. Tā ik pa laikam mēdzot atbildēt tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, kad kāda vardarbībā cietusī vēršas pie viņiem pēc palīdzības. Tas nozīmē – pirms neviens nav nogalināts, aktīvai rīcībai nav iemesla. Lai cik ciniski skanētu, 1983. gadā šis teiciens sevi pierādīja par visiem 100 procentiem. Toreiz līķa tiešām nebija.
