Piedzīvot smagu avāriju, lai saprastu dzīvi. Uzņēmēja piezīmes no slimnīcas gultas

Nezināju, kur esmu 

Jutos labi atpūties, bet brīnījos kur esmu, – zaļš āboliņš līdz degunam! Gulēju uz sāna, nekas nesāpēja, bet, lai kā mēģināju, nevarēju pakustēties, kur nu vēl piecelties. Nesapratu, kur atrodos, un nezināju, cik ilgi te jau esmu. Dzirdēju mašīnu troksni, tātad – kaut kur tuvumā ir ceļš. Saucu palīgā, bet mani neviens nedzirdēja. Sataustīju kabatā telefonu, zvanīju savam mīļumam – Lindai. Zona bija slikta, paspēju sadzirdēt vien to, ka viņa nevar mani sagaidīt un nesaprot, kāpēc neesmu mājās, – kur es esmu!? Bet es pats nezināju, kur esmu. 

Viņi mani neredzēja

Pulkstenis bija 15 minūtes pēc pusnakts. Atvēru internetu, nofiksēju savu atrašanās vietu un nosūtīju Whatsapp. Tobrīd beidzot arī pats sapratu, kur apmēram atrodos, bet – kāpēc esmu šeit, joprojām nebija skaidrs. 
Kad beidzot atbrauca manējie, mēģināju sasaukt, jo uzreiz viņi mani neieraudzīja – biju labu gabalu no ceļa aiz akmeņu kaudzes. Brīdī kad pie manis drebēdama notupās Linda un pateica vārdu mocis, kā filmā attinās kadri par to, kas notika.

Visgrūtāk bija pārdzīvot, ka man, spēcīgam vīrietim, sveša sieviete, sanitāre, slauka dibenu.

Pēdējais akmens

Tovakar biju ciemos, desmitos vakarā braucu mājās pa ceļu, ko ļoti labi zinu. Tur ir līkums – smuks, lēzens līkums. Skaidri zinu, ka moci nesagāzu, bet pēdējais, ko atceros, – manā acu priekšā ir milzīgs krūms, svaigi uzbērtie akmentiņi motociklu sāka vilkt uz ārējo malu. Nodomāju – nav ko muļļāties, iešu pļavā, un viss būs kārtībā. No tā brīža neko neatceros.