Ilmārs Latkovskis: Dažu cilvēku domas man rūp vairāk, citu mazāk vai nemaz

Mūsdienās bieži runā par iekšējo bērnu. Mūsos visos mīt pat nevis viens, bet vairāki tādi bērni, iestrēguši dažādos vecumos.

– Man gribas sākt ar Ziemassvētku tēmu. Ko jums tie nozīmē?
– Ziemassvētki… (Apdomā.) Mani uzrunā jaunā piedzimšanas, bērniņa gaidīšanas brīnuma motīvs. Tajā ir kaut kas jauks, smuks un foršs. Vēl arī Klusa nakts, svēta nakts motīvs. Apstāties un pieklust, lai vērīgāk sajustu gan pats sevi, gan visu pasauli. Reālajā dzīvē gan šis laiks parasti ir bijis vislielākās skriešanas, kņadas un trokšņa laiks. Kaut gan pēdējos gados man ir izdevies skrējienu piebremzēt.

– Apzināti vai tā ar gadiem ir sakārtojies?
– Gan viens, gan otrs. No vienas puses, es cenšos to apzināties un reizēm pat stāstu citiem, piemēram, meditācijas retrītos, ka ap Ziemassvētkiem vēlams piebremzēt, bet tā vietā mēs skrienam pabeigt darbus un meklēt dāvanas, kas beigās ir gatavā elle. Īstenībā jau dziļākajā būtībā tā ir bēgšana no satikšanās ar sevi, bailes no vientulības. Bet jāatzīst arī, ka ar gadiem mans skriešanas ātrums ir samazinājies. Nespēju vairs aizbēgt pats no sevis.