Aidis Tomsons: Kad mamma beidza elpot, es turēju viņas roku

Gribētu kādreiz sastapt arī savu kādreizējo vēstures skolotāju Melbārdi, kas padomju laikā klases priekšā mani kaunināja par manu ticību, lai citi bērni apsmietu.

Pavasarī pirms valsts svētkiem Aidis «par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, par nozīmīgu ieguldījumu demokrātijas stiprināšanā un Latvijas informācijas telpas kvalitātē, risinot valstiski un sabiedriski nozīmīgus tematus un pārstāvot kvalitatīvu, profesionālu un ētisku žurnālistiku,» apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ordeni pasniedza augustā, kad pandēmijas diktētie ierobežojumi bija vaļīgāki nekā pavasarī, un mēs runājāmies dažas dienas pēc tam.

«Nevarētu teikt, ka esmu baigi aizņemts ar domām par ordeni,» pasmejas Aidis. Viņš savas Garkalnes mājas pagalmā ķerrā stumj zemi un gatavo vietu krūmmelleņu stādīšanai. «Tomēr ir patīkami, ja tavu darbu novērtē. Mēs lielākoties esam naski uz kritizēšanu, žurnālisti tai skaitā. Tāds ir mūsu darbs. Žurnālistiem ordeņus nemaz nedod tik bieži. Acīmredzot šogad Valsts prezidents un Ordeņa kapituls lēma, ka ir svarīgi novērtēt ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī žurnālistiku kā profesiju, jo apbalvoto vidū bija divpadsmit kolēģi no dažādiem medijiem. Žurnālistikas loma veselīgas demokrātijas saglabāšanā ir ļoti nozīmīga, un bez žurnālistikas demokrātijai būtu grūti pastāvēt. Tā es tiešām domāju.»