RFS treneris Viktors Morozs par īsto futbola garšu un ģimeni: Paldies sievai!

– Viktor, par ko sapņojāt bērnībā?
– Kā pats atceros un stāstīja vecāki, vissvarīgākā rotaļlieta man bija bumba. Audzinātājas vienmēr teica, ka ar mani nav nekādu problēmu – vienmēr situ bumbu pret sienu un slīpēju meistarību.

Arī tēvs bija futbolists – Vangažu Betonā, kas spēlēja republikas meistarsacīkstēs. Tēvs bija izteikts uzbrucējs, kurš komandas galvenajam bombardierim Gusevam piegādāja munīciju.

Tādu  padomu dodu jaunajiem spēlētājiem – nekādā gadījumā nepametiet mācības.

Tēvu savā ziņā uzskatīja par komandas smadzenēm. 

Mēs ar puikām apmeklējām katru spēli, sēdējām uz tribīņu jumta un skatījāmies. Lai gan spēlējām arī basketbolu, volejbolu, vienmēr gribēju būt ­futbolists.

– Jūs atceras kā gudru spēlētāju. Tas nāk no tēva?
– Iespējams. Daudzi pat saka: mums ir līdzīga skriešanas maniere.