Otrais saullēkts 21. gadsimtā. Viss par kodolieročiem

Ideja pasaulē neguva atbalsi, jo PSRS vispirms pieprasīja pilnīgu ASV atteikšanos no kodolieročiem, lai tikai pēc tam apspriestu iespējamās garantijas. ASV, protams, nepiekrita, un nākamajos gadu desmitos ASV un PSRS vien saražoja tūkstošiem dažādu veidu atomieroču – no miniatūriem kodollādiņiem, ko var pārnest divi cilvēki, līdz tā saucamajai Cara bumbai, kuras uzspridzināšanai ar pilnu jaudu pat PSRS nespēja atrast piemērota izmēra poligonu. 1975. gadā ASV un PSRS rīcībā kopumā atradās gandrīz 46 000 kodolgalviņu, astoņdesmitajos gados – 53 000.

Līdz ar kodolieroču izplatību pasaulē arvien nozīmīgāka loma bija vārdam kodolatturēšana, kas ietvēra ne tikai izvairīšanos no kodoltrieciena, bet arī apņemšanos oficiālajām kodolvalstīm (ASV, Krievijai, Ķīnai, Lielbritānijai, Francijai, Indijai un Pakistānai) neizplatīt kodolieročus tālāk. Kodolatturēšana ir daudz sarežģītāks koncepts, nekā sākotnēji varētu likties, – pretēji stereotipam, valstij nevar pietikt ar vienu kodollādiņu, lai kļūtu par kodolvalsti. Tā ir sarežģīta spēle starp iespējām aizsargāties un sniegt pirmo triecienu, tā ietver kodolieroču izvietošanu uz sauszemes, jūras un gaisā (t. s. kodoltriāde, ko veido bumbvedēji, starpkontinentālās raķetes un ar kodolieročiem bruņotas zemūdenes), piegādes sistēmu attīstību, pretraķešu un pretgaisa sistēmas un ražošanas jaudas.

2005. gadā Krievijā kodolieroču rūpniecībā joprojām strādāja aptuveni 8000 cilvēku.

Spilgts piemērs tam ir Ķīnas kodolspējas – 1996. gadā Ķīnas rīcībā bija tikai 19 raķetes, kas varētu sasniegt ASV, no kurām 12 atradās uz vienīgās valsts kodolzemūdenes. Ekspertu vērtējumā, ASV bez grūtībām spētu ar preventīvu triecienu iznīcināt četras piektdaļas Ķīnas arsenāla, savukārt atlikušo vajadzētu pārtvert ASV pretraķešu vairogam.