Luīzes Šimfas stiprais stāsts: Reizēm cilvēki, uzzinot par manu dia­gnozi, mēģina mani žēlot

«Iepazīsimies! Man ir divdesmit četri gadi, un šobrīd, kā pati saku, – esmu lepns bezdarbnieks,» smejas Laura. «Bet vispār, ja nopietni, mēģinu mainīt nodarbošanos – iepriekš strādāju finanšu jomā, bankā, bet tagad mani interesē mediji, mācos multimediju komunikāciju Rīgas Stradiņa universitātē. Pašlaik konkrētu vietu šajā nozarē vēl neesmu atradusi – tad jau redzēs, kur tas viss mani aizvedīs un kas mani interesēs pa īstam. Darbs bankā nebija slikts, un sākumā domāju, ka varbūt esmu biznesa sieviete, kas tūlīt iekaros finanšu apvāršņus, taču izrādījās, ka tā nu gluži nav. Nekas – pamēģināju, un tagad man ir pieredze.

Pēkšņi jūtu, ka nespēju paiet, un draudzenei nevaru paskaidrot, kas man notika, jo pat sev nevaru to izskaidrot.

Sapratu, ka esmu jauna, man pašlaik nav atbildības ne pret bērniem, ne partneri – vienīgi par sevi, esmu es pati, tāpēc šis ir īstais laiks veikt savā dzīvē radikālas izmaiņas.»

Migrēnu ignorēju

Runājot par veselību, Laura atzīst, ka bērnībā nav īpaši slimojusi un, godīgi sakot, arī vēlāk pie ārsta gājusi tikai tad, kad citādi nevarēja, un pārbaudes veica vienīgi tad, kad kaut kas notika. «Kad esi jauna un nav daudz naudas, ja vēl strādā vietā, kur nav veselības apdrošināšanas, negribas tērēt naudu veselības pārbaudēm. Par to sevi nevainoju, jo neesmu tāda vienīgā.