«Tā nabadzība bija tik apkaunojoša un smaga.» Žanete Grende par dzīves pārbaudījumiem

Dzeja ir draugs

Satikšanās ar Imantu Ziedoni Žanetei bija liktenīga. Tā mainīja viņas dzīvi. «Imants iemācīja man daudzas vērtīgas pamatlietas. Viena no tām – vienmēr teikt jā! «Ja pasaki nē, tad nogriez Dieva tev noteikto ceļu. Saki – jā! Un tev nāks,» tā viņš mani drošināja. Solīja dot man padomus un tiešām tos deva. Viņam bija vīzijas, kas ar laiku piepildījās,» stāsta Žanete un atceras savu nejaušo iepazīšanos ar Dzejnieku.

Bija pieci gadi, kad es biju nodauzīta līdz zemei, sakapāta rasolā, un to izdarīja Latvijas kultūras cilvēki.

«2004. gada pavasarī man palika četrdesmit gadi, es biju uzņēmēja un saviem biznesa partneriem biju lūgusi man uz jubileju uzdāvināt Imanta Ziedoņa Kopotos rakstus un vienu mēnesi brīva laika, kurā tos sējumus izlasīt. Tā bija skaista dāvana, kurai liktenis vai providence pievienoja pilnīgi negaidītu virsvērtību – satikšanos ar Dzejnieku un draudzību līdz viņa mūža galam. Mēs nebijām pazīstami, nekad nebijām tikušies. Viņš par mani neko nezināja, un tad saulainā 1. aprīļa dienā, ejot cauri Vērmaņdārzam, man pretī nāca Imants Ziedonis. Es viņu pasveicināju, viņš mirkli uz mani paskatījās, apstājās un pateica: «Ejam iedzert kafiju!»