Mācītājs Linards Rozentāls: Kad ticam Dievam, mums nav jāatstāj aiz sliekšņa veselais saprāts

«Vasarsvētki ir trešie no lielajiem baznīcas svētkiem – līdz ar Ziemassvētkiem un Lieldienām. Tomēr baznīcā un arī sabiedrībā tie ir paši nemanāmākie un aizmirstākie. Tajos nav nekā taustāma – kā Ziemassvētkos Jēzus bērniņš, ko var attēlot silītē un lellēs, vai Lieldienās Jēzus pie krusta, noveltais akmens un tukšais kaps. Bībeles stāsts vēstī, ka Vasarsvētkos – piecdesmitajā dienā pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās – Dievs sūtīja pār Jēzus mācekļiem savu Garu. To pieņemts uzskatīt par baznīcas dzimšanas dienu. Un dzimšanas dienu jau parasti nesvin vienatnē, bet aicina viesus. Tāpēc arī mums draudzē jau pirms daudziem gadiem radās doma Vasarsvētkus svinēt kā dzimšanas dienu. Turklāt svinēt veidā, kas būtu saprotams un pieņemams arī jebkuram cilvēkam no malas, kurš ne tikai nav draudzē, bet nav arī ticīgs cilvēks. 

Tu iededz mazu svecīti milzīgā tumsā, un tā vairs nav tumsa. Varbūt tas ir baznīcas lielais uzdevums šajā laikā.

Pirmais Citādais dievkalpojums Torņakalnā notika jau pirms gadiem divdesmit. Tajā piedalījās pazīstami mūziķi, kas izpildīja cilvēkiem zināmas dziesmas. Protams, koncertos tiek ievīts arī mazliet no tā, kas notiek tradicionālā dievkalpojumā – lūgšana, lasījums no Bībeles, mācītāja uzruna, Tēvreize, svētīšana… Tajos ir skanējusi visdažādākā mūzika. Piemēram, pagājušajā gadā uzaicinājām Citus zēnus, kas dziedāja Lieko štuku, un es arī sprediķī iepinu, kam tāda liekā štuka var noderēt. Ka caur to pasauli var padarīt labāku un kalpot cilvēkiem.