Jana Duļevska: Ja mani nebūtu turējuši grožos…

Vecāki nav varējuši izlemt, kā mazo saukt – Laura, Beāte, Bea­trise vai Jana.

«Esmu dzimusi 12. jūnijā, mazliet pirms Jāņiem. Kad biju jauna, svinējām tā, ka dzimšanas diena dažkārt ievilkās līdz Līgo svētkiem,» smejot atceras Jana. Viņa ir īsts vasaras bērns – dzīvespriecīga un vismaz ārēji bezrūpīga, bet bērnībā bijusi… nu jā, interesanta, mazliet īpatnēja. Tā vismaz viņu tolaik raksturojis kaimiņ­onkulis. «Simtiem reižu varēju uzdot vienu un to pašu jautājumu, pārprasīt vēl un vēl. Un ne jau tāpēc, ka nesaprastu vai neatcerētos, ko man stāsta! Man vienkārši patika vērot runātāja emocijas, žestus, mīmiku – tas bija ārkārtīgi interesanti. Skatos, ka mans jaunākais dēliņš Niklāvs ir ļoti līdzīgs man tai pašā vecumā. Arī viņš var vairākkārt uzdot vienu un to pašu jautājumu, un tad ar interesi vēro sarunbiedru,» atzīst Jana. 

Vairākus mēnešus bez vārda

Atmiņas par to, kā pirmoreiz saskatījušies Janas tētis Gunārs (uzņēmējs) un mamma Ilva (Dr. med., Rīgas Stradiņa universitātes docente), dalās. Viens saka – tas noticis tramvajā, otrs – trolejbusā. Bet patiesībā abu īstā tikšanās notikusi kopmītnē – Janas mamma turp gājusi pie kursa meitenēm gatavoties eksāmenam.