Inese Putniece: Smejoties par kara šausmām, varam izreaģēt savas emocijas veselīgāk

Strādājot ar ievainoto un bojāgājušo tuviniekiem, sapratu, ka ir viena traumēto grupa, kam netiek pievērsta pietiekama uzmanība, – karavīru līgavas.

Vera (Vinnica): «Lielu daļu mana brīvprātīgā darba veido atbalsta sniegšana smagi ievainotajiem karavīriem hospitālī. Vienkārši pasēdēt blakus un parunāties, lai viņiem rastos sajūta, ka viņi nav pamesti vai aizmirsti. Māte, kura nevarēja palikt pie sava dēla, jo mājās gaida vēl seši mazāki bērni, lūdza pienākt pie viņas dēla, sakārtot katetru un spilvenu zem viņa galvas. Būdams bez samaņas, ievainojuma murgos kļuvis tik nesaprotams un svešs savai mātei, jo darījis lietas, ko viņa nav mācījusi, – šāvis uz cilvēkiem.»

Tatjana (Kremenčuka): «Strādājot ar ievainoto un bojāgājušo tuviniekiem, sapratu, ka ir viena traumēto grupa, kam netiek pievērsta pietiekama uzmanība, – karavīru līgavas. Šīs sievietes ar viņiem nevieno nekādas oficiālas juridiskas saiknes, daudzas pat nav pazīstamas ar sava drauga ģimeni. Aizejot karot, jaunajiem vīriešiem bijušas spēcīgas jūtas, viņi solījuši pēc atgriešanās precēt, un jaunās sievietes apsolījušas viņus sagaidīt, bet tad viņi atgriežas un jūtas tik iztukšoti, emocionāli tik distancēti, ka daudzi pat sarauj saites ar līgavu. Bet jaunās sievietes cieš…»

Marina (Hmeļnicka): «Ir sirreāla sajūta, kad, ejot pa kara hospitāli, pretī nāk trīs jauni zēni ap gadiem astoņpadsmit. Vienam acs asinīs, otram plecs apdedzis, apģērba skrandas pielipušas pie brūces, trešajam – visa kāja asinīs. Skatos un domāju – ko man tas atgādina? Jā, šādus skatus esmu redzējusi filmās par Otro pasaules karu, un pirmā sajūta – cik labi pastrādājis grimētājs!