Aktieris Kārlis Sebris – gruzdošās sāpes

Sudraba pēdas rīta rasā

«Ir jau izaugušas paaudzes, kas Kārli Sebri nav redzējušas uz skatuves un neko par viņu nezina. Interese par viņa personību vēl ir septiņdesmitgadīgām un astoņdesmitgadīgām kundzēm, vēl arī sešdesmitgadniecēm, kuras redzējušas Sebri uz skatuves, bet arvien tālāk aiziet laiks, kad tautai Kārlis Sebris bija ne tikai izcils aktieris, bet tautas gara stiprinātājs,» saka teātra zinātniece Rita Melnace un atceras pirmās lielās Teātra dienas 1978. gada martā, kad Doma laukumā uz skatuves Kihnu Jena kostīmā uzkāpa Sebris, savā dimdošajā balsī sauca: «Mana tauta!…» un sanākušie cilvēku simti viņam uzgavilēja. Sebris tautas apziņā iegāja kā sava veida simbols, kā godavīrs, uz kuru var paļauties.

«Mans noteikts uzskats ir – laikus aiziet, nevis lēnām dzist uz skatuves.»

Viņš mēdza citēt Kaudzītes Matīsa vārdus: «Pat nāve mani nebaida, ja ir šī apziņa, ka mūžam dzīvos tēvija un viņas valoda.» Aktieri aicināja uz dažādām tikšanās reizēm, bet vismīļāk viņš brauca uz laukiem, pazina savas dzimtās puses Sinoles un Lizuma ļaudis, klusēdams tur pastāvēja zem senajiem ozoliem, un, gadiem ejot, pats arvien vairāk sāka līdzināties varenam ozolam. 

Rita Melnace atceras: «Kad Sebris spēlēja Indrānu tēvu, viņš teica, ka viņam ir svarīgi, lai uz skatuves būtu īsti priekšmeti, un atnesa sev būtiskus rekvizītus. Zāģis, ar kuru izrādē Noliņš sāka zāģēt Indrānu ošus, bija viņa mātes tēva – vecā Jērīca – zāģis, un viņš izstāstīja gadījumu, kad Jērīcās, kur viņš auga, Sebra tēvs ar vectēvu zāģējuši nost nokaltušu osi. Bet tam kokam bijusi viena zaļa atvasīte, un vecais Jērīcs prasījis: «Vai tev tā atvase neriebs?» Tādā nozīmē – vai netraucēs. Atvasi atstāja, un Sebris teica: «Pēc gadiem es jau varēju atspiesties pret šo, no atvases izaugušo, spēcīgo osi.»